ĪSUMĀ:
- Kārlis un Madara uz Beverīnas novadu pārcēlušies, lai iegūtu brīvības sajūtu;
- No galvaspilsētas uz laukiem biežāk pārceļas cilvēki, kas pārsnieguši 45 gadu vecumu;
- Bijušajiem rīdziniekiem laukos pietrūkst sabiedrības un atsevišķu produktu;
- Pēdējā laikā no Rīgas vairāk izbrauc, nekā iebrauc;
- Lielo pilsētu vadībām jādomā par iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Pamet Rīgu, lai iegūtu brīvības sajūtu
Kādreizējie rīdzinieki tiek uzrunāti ar sociālo tīklu palīdzību. Atsaucas teju 20, un starp tiem ir arī Beverīnas novada "Lodziņu" mājās dzīvojošie Kārlis Valdovskis ar draudzeni Madaru Spriņģi. Rīgu pāris pametis šīs vasaras sākumā.
Dati par Rīgas iedzīvotāju pārcelšanos uz citām Latvijas vietām
Rīgas iedzīvotāju skaits 2000.gadā: 762 505
Rīgas iedzīvotāju skaits 2018.gadā: 637 827
Iedzīvotāju skaita izmaiņas: -16,4%
Uz citiem pagastiem un pilsētām aizbraukušie: 9,6%
TOP 10 pārcelšanās vietas:
Jūrmala – 8644
Mārupes novads – 5256
Carnikavas novads – 3731
Garkalnes novads – 3291
Ķekavas pagasts – 3225
Stopiņu novads – 2864
Olaines pagasts - 2626
Ādažu novads – 2424
Salaspils – 2359
Babītes pagasts – 2230
Vidējais vecums tiem, kuri pārceļas:
Jūrmalu – 50,5
Mārupes novads - 43
Carnikavas novads – 50,7
Garkalnes novads – 47,3
Ķekavas pagasts – 46,6
Stopiņu novads – 45,7
Olaines pagasts – 48,8
Ādažu novads – 45,7
Salaspils – 44,5
Babītes pagasts 45,1
INFO: CSP
Latvijas Radio "Lodziņos" tiek cienāts ar zīļu kafiju, kas tapusi no pagalmā augošā ozola ražas. Madara, skaidrojot iemeslus, kādēļ izvēlējusies pamest galvaspilsētu, stāsta, ka Rīgā pietrūcis brīvības sajūtas. "Tas plašums. Šeit tu veries apkārt, tev ir mežs, pļava un neviena kaimiņa, un ir svaigais gaiss, pēc kā es arī ilgojos," sacīja Madara. Bijušajiem rīdziniekiem vairs neesot pieticis ar velosipēdu izbraucieniem uz Mežaparku vai Jūrmalu. Arī darbs nav sagādājis gandarījumu. Madara modelē un šuj ādas somas, bet Kārlis zīmē virtuves. Abi gribējuši strādāt sev, nevis būt algotņi. Pāris ilgi domājis, jautājis viens otram, kad pārvākties no Rīgas un šis esot pirmais gads, kad dzīvojot laukos.
Abiem bijis žēl, ka lauku mājā neviens pastāvīgi nedzīvo. Tagad lielajā ēkā ievācies arī Kārļa tēvs, kurš devies pensijā. Iekopuši dārzu un zemeņu lauku. Ogas ved uz tirgu, un pēc pāris gadiem cer tirgoties arī ar mellenēm. Madarai vecās pirts augšā ir darbnīca. Tādu būvē arī Kārlis. No Rīgas piedāvājumiem pagaidām Madarai pietrūkst braukšanas ar divriteni. To gan izdodas kompensēt, minoties kilometru līdz pastkastītei.
Vasarā uz Rīgu braukuši apmēram reizi nedēļā. Kārlis skaidro, ka Rīgā bija jāpabeidz dažādi darbi un tagad uz galvaspilsētu braucot retāk. Abi par to ir priecīgi, un pilsētas komforta nepietrūkst. Tomēr īsto lauku dzīvi pāris pieredzēs šoziem. Tāpēc Madara joko: "Varbūt atbrauciet ciemos pēc gada, vai mēs domāsim tieši tā pat". Atbildot uz Latvijas Radio jautājumu, vai pirmā ziema, kas šeit tiks pavadīta, kļūs par ugunskristībām, Madara nosaka, ka jā, bet pārim ir arī dzīvoklis Rīgā. "Bet pagaidām liekās, ka ir baigi forši. Man neliekas, ka ziema.., ko viņa mums citu varētu dot," saka Madara.
Pāra lēmums pārcelties uz laukiem nav akmenī cirsts. Arī Kārlis atvadoties pieļauj - varbūt pēc pāris gadiem atgriezīsies Rīgā.
Laukos komforta līmenis zemāks, bet dzīves kvalitāte nesalīdzināma
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka no galvaspilsētas uz laukiem biežāk pārceļas cilvēki, kas pārsnieguši 45 gadu vecumu. Sintija un Ingus Druvas precīzi ierakstās tipisku Rīgas pametēju portretā. Ingus dzimtā puse ir Mežotnē. Viņa sieva gan esot īsta pilsētniece – liepājniece. Rīgā nodzīvojuši gadus divdesmit. Pirms trim gadiem pārcēlušies uz Taurupes pagastu Ogres novadā. Ingus savulaik dzīvojis Ģertrūdes ielā virs trokšņaina kroga, tomēr pārcelšanās iemesli nebija nepatika vai nogurums no pilsētas. Viņi, gluži kā pirmais pāris, gribējuši dzīvi tuvāk dabai.
"Daudzus gadus atpakaļ bija tāda doma, ka es gribu kaut kā dzīvot vairāk saskaņā ar dabas kaut kādu ritmu, vairāk atrasties ārā pie dabas. Bet tas viss bija tā ļoti nenoformulēts, kaut kur tas ir, bet nekādu plānu nav. Jau bija sniegs. Mums tā mašīna, ar ko veda mēbeles, tā vēl iestiga. Tur bija vesels cirks. Un tajā mājā, - cik bija grādu? Kādi 5. Tad mēs tajos piecos grādos arī visu uzvilkām, uzsedzām un gājām gulēt. Tā bija mūsu pirmā nakts. Bet tagad man tā sajūta... es nesaprotu to pilsētas vilinājumu. Jo man liekas, ka šeit tā dzīves kvalitāte ir vienkārši nesalīdzināma. Es varu klausīties, kā tur ūdens pil. Šodien, piemēram; mums mucas uzliktas no notekas. Tu izej ārā, vienkārši tāda migliņa, un pil ūdens," saka Ingus.
Pāris uz Rīgu brauc reti, jo abi ar sievu var strādāt attālināti. Pie pazeminātā komforta līmeņa arī pieraduši. Lielas kataklizmas bijušie pilsētnieki nav pieredzējuši. Vienu gadu gan bijusi ķibele. Atbraukuši no Ziemassvētku svinībām Rīgā un secinājuši, ka ūdensvads aizsalis. Sildījuši, un problēma atrisināta. Iepirkties brauc uz nepilnus 100 kilometrus tālo Rīgu. Bet par problēmu Ingus to nesauc, vien atzīst, ka lauku veikalos varētu būt labāks preču piedāvājums. "Ja par tādām komforta lietām, tad ar tiem veikaliem ir tā, ka tie lauku veikaliņi, kas mums ir tuvāk, tur galvenais akcents ir uz čipsiem un alu. Tādas bijušo pilsētas kundziņu lietas kā ''Lāču maize'' vai kādi tādi kvalitatīvāki pārtikas produkti, - tos te īsti nevar dabūt. Veikals, kas ir tāds puslīdz, tas ir Madlienā, tas ir 10 kilometri. Toties mums ir piens. Dzīvas govs piens un biezpiens. Un lētāk nekā veikalā. Un olas. Kas atkal ir brīnišķīgs pluss," saka Ingus.
Paši domājuši, ka pietrūks Rīgas kafejnīcu, tajās mīlējuši sēdēt un dzert lates kafiju. Bet atklājies, ka bez šiem rituāliem var iztikt. Toties gribētos vairāk sabiedrības. Sarunu pabeidzot, Ingus aicina radioklausītājus pārcelties uz dzīvi laukos. Viņu priecē, ka cilvēki to dara arvien biežāk.
No Rīgas vairāk izbrauc, nekā iebrauc
CSP izveidojuši interaktīvu migrācijas rīku, kas ļauj uzzināt, kurp dodas iedzīvotāji. Pēdējā gadā CSP dati uzrāda, ka no Rīgas vairāk aizbrauc, nekā iebrauc.
CSP Izplatīšanas risinājumu daļas vadītājs Dāvis Kļaviņš stāsta, ka visvairāk no Rīgas pārceļas uz Jūrmalu vai tiešā tuvumā esošajiem novadiem - Mārupes, Ķekavas, Carnikavas, Salaspils, Olaines, Garkalnes, Stopiņu, Babītes un Ādažu novadiem. Kļaviņš atzīst - jo lielāka pilsēta, jo vairāk ir cilvēku, kuri vēlas to pamest un pārcelties uz dzīvi laukos. Tā esot visas pasaules tendence.
Iekšējo migrāciju pozitīvi vērtē sociālantropologs Viesturs Celmiņš. Lai arī cilvēki maina dzīvesvietu, viņi paliek Latvijā, turpina te strādāt un maksāt nodokļus. "Tādā anekdotiskā līmenī: ja gadus 10 atpakaļ cilvēkiem nelikās apsverama ideja, ka viņi strādās Rīgā, dzīvos Siguldā, tad tagad, katru dienu kāds var iekāpt pulksten 7.30 vai 7 no rīta Siguldā, un vilciens ir pilns. Cilvēki brauc uz Rīgu strādāt. Laiki, kad cilvēki visu dzīvi nodzīvoja viena adresē, ir beigušies. Tomēr tādai mini ceļošanai pa Latviju ir arī mīnuss. Pirmkārt, tā ir neefektīva laika izmantošana. Lai nokļūtu darbā, cilvēks ceļā pavada vairāk laika. Visi strādāt attālināti nevar. Otrkārt, tas sadārdzina dzīvi pilsētās palikušajiem. Jo mazāk cilvēku dzīvo Rīgā, jo visiem tiem, kas ir palikuši, Rīgā dzīve kļūst dārgāka," saka Celmiņš.
Cilvēki maksā nodokļus piepilsētā, brauc katru rītu uz pilsētu, noslogo ceļus, ielas, par ko ir jāmaksā lielpilsētai. Vienkārša matemātika – pilsētas ielas ir jāapgaismo un par elektrību jāmaksā neatkarīgi no iedzīvotāju skaita. Tātad infrastruktūras izmaksas tiek izdalītas uz palikušo skaitu.
Kā pilsētām iedzīvotājus atvilināt atpakaļ? Vai to vispār vajag darīt? Celmiņš saka, cīņa par iedzīvotājiem jau ir novērojama. Tā notiek, cilvēkiem piedāvājot dažādus citur nepieejamus vai grūtāk pieejamus pakalpojumus. Piemēram, mazpilsētā cilvēkiem par tādu pašu cenu kā Rīgā ir pieejama plašāka dzīves telpa. Bērnudārzs ir tuvāk. Sociālantropologs min arī ārvalstu piemēru:
"Helsinki pašreiz attīsta tādu kvartālu: ja tu pārvācies dzīvot uz to kvartālu, tad viņi ietaupa tev apmēram vienu stundu nedēļā. Jo bērnudārzi, slimnīcas, veikali, sporta zāle ir pieejami 20 minūšu attālumā no jebkura mājokļa," saka Celmiņš.
Tātad lielpilsētām jārada pievilcīgāki dzīves apstākļi. Jāvirzās uz iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu. Jo galvenie iemesli, kāpēc cilvēki mūk uz laikiem, ir ilgas pēc miera, lielākas dzīves telpas. Pilsētas par to jau domā, bet to dara arī mazpilsētas. Tomēr Celmiņš mierina, ka lielpilsētas neizmirs. Joprojām paliks pakalpojumi, kurus cilvēki varēs saņemt tikai galvaspilsētā. Piemēram, jaunieši uz Rīgu brauks studēt. Lai viņi pēc tam pilsētā paliktu, dzīve tajā jāpadara tiešā nozīmē zaļāka un mazāk stresaina.
