ĪSUMĀ:
- Izbūvējot kanalizāciju, no ielas tālāk esošajām mājām pieslēgties nav iespējams.
- Tālāko māju pieslēgšana esot ekonomiski neizdevīga.
- Vislielākās problēmas notekūdeņu apsaimniekošanā ir Dārziņos.
- Rīga sola nākotnē vienotu ūdenssaimniecību ar tuvējām pašvaldībām.
Darīt varat, bet cerību jums nav
“Rīgas pēdējā iela!” – tā par Beberbeķu ielu saka tās iedzīvotāja Sandra Kārkliņa. Viņa ar ģimeni šeit dzīvo jau 11 gadus un visu šo laiku cīnījusies, lai arī šīs ielas iedzīvotājiem būtu pieejams centralizētais kanalizācijas tīkls.
“Mēs jau ilgi gaidījām ūdens ievilkšanas darbus. 2013. gadā rakstījām uz domi, mums ir papīrs, ka mēs varam pieslēgties pāri pa tīrumu uz Jūrmalas gatves. Tātad ir pienākuši laiki, kad Eiropas Savienība ir iedalījusi naudiņu pilsētas apūdeņošanai un kanalizācijai, lai pilsētvide būtu tīra, lai mēs katrs ar savām akām nepiesārņotu gruntsūdeņus, lai mēs paši šos gruntsūdeņus, piesūcinātos ar kanalizācijas saturu, nelietotu uzturā. Mēs visi bijām baigi priecīgie, ka tagad mums būs ūdens un kanalizācija. Sākas rakšanas darbi un daudzas mājas – apmēram 15–20 tomēr paliks bez pieslēguma.
Izrādās, ka trubas velk tikai pa lielo ielu. Skaidrojums tāds, ka kanalizācijas pieslēgumu saņem tie, kas ir pie ielas, – pārējiem par to ir jādomā pašiem,” stāsta Sandra.
Kanalizācijas caurule izbūvēta pa Jūrmalas gatvi. Tieši šajā brīdī rakšanas darbi notiek arī pašā Beberbeķu ielā, taču mājas atrodas tādos kā nelielos puduriņos, un tām, kas atrodas tālāk no ielas, ir jāšķiras no prāvas naudas summas, lai pieslēgtos kanalizācijai.
Domē savulaik ieteica to darīt un, ja pašvaldības budžetā būšot pārpalikums, tad kādu daļu naudas arī atmaksāšot.
Kopumā pašvaldības pieeja ir skaidra – būvēt tur, kur tas ir ekonomiski pamatoti, tātad vietās, kuras ir vairāk apdzīvotas.
Kopumā kopš 2013. gada ir īstenotas četras tīkla izbūves kārtas – katrā reizē to paplašinot vietās, kur tīkla līdz šim nav bijis. Līdz ar to centralizētajai sistēmai ir jābūt pieejamai 97% iedzīvotāju. Pieslēgušies ir vairāk nekā 90%.
Uz papīra izskatās labi. Taču realitātē lokāli notekūdeņus apsaimnieko teju 15 500 mājsaimniecības – tā saskaitījusi Rīgas dome.
“Vēl mums ieteica biedrību nodibināt, un biedrībai kā kopienai iet un prasīt. Bet nu tur arī telefonsarunās tas ir teikts – cerību mums neesot, bet varot darīt. Mums katrai mājai tagad ir sava bedre, sava spicīte. Un tā kā šeit ir purvaina vieta, tad ūdens no zemes nāk, es nepārspīlēju, tumšā alus krāsā. Pat “Guinness” alus krāsā. Katrā mājā ir pēc spējām – filtri nezin’ cik pakāpēs, ar sāļiem, ar dažādiem šķidrumiem, un tas viss caur kanalizāciju nonāk atpakaļ. Un smaciņa tad ir spēcīga. Īpaši dienās un vakaros, kad nav vēja,” stāsta Sandra.
Līdzīgas problēmas ir iedzīvotājiem daudzās apkaimēs. Pat ne tik tālu no centra. Ar savu pieredzi dalās Pārdaugavas iedzīvotāja Kristīne.
“Es dzīvoju pavisam tuvējā Pārdaugavā. Mūsu ielas galā ir universitāte, un drīz būs arī citas svarīgas celtnes. Esot diezgan tuvu centram, diemžēl mūsu ielai šķērsām kanalizācija neiet,” stāsta Kristīne.
Uz šīs ielas atrodas arī bērnudārzi un daudzdzīvokļu mājas – tās kanalizāciju pievilkušas no blakus ielas.
Diemžēl Kristīnei šādu iespēju nav, jo no viņas mājas kanalizācijas caurule ir pārāk tālu.
“Daudzus gadus asenizators ir bijis mūsu labākais draugs. Šobrīd esam pievērsušies bioloģiskajam risinājumam, bet tas ir diezgan smagi un sarežģīti. Toties mūsu kaimiņi nav bijuši tik attapīgi kā mēs. Vai nu viņiem ir trūcis finansējuma vai kas, bet es katru gadu pa savu mājas logu vēroju, kā kaimiņš pārvieto savu nebioloģisko tualeti – būdiņu ar sirsniņu. Rok arvien jaunas bedres un dara to lietu šādā veidā,” stāsta Kristīne.
Viņa ar vīru arī ir interesējušies pašvaldībā, taču uz vēlamo rezultātu varot necerēt – tas nav ekonomiski izdevīgi.
Vislielākās problēmas ar notekūdeņu apsaimniekošanā ir Dārziņos
Problēmas apmēru šogad mēģinājušas apkopot arī četras jaunietes Kristiāna Pētersone, Amanda Tāraude, Keita Bļodniece un Anete Andersone Pasaules Dabas fonda apmācību kursa ''Aizstāvības akadēmija'' ietvaros.
Jaunietes ievāca liecības par līdzīgām situācijām daudzviet galvaspilsētā.
“Es dabūju liecības no Jaunciema, no Teikas, no Imantas, Iļģuciema, Torņkalna, Čiekurkalna, Mežaparka. Un lielākoties nav pieslēgti mazie privātmāju rajoni. Bet, ja tā paskatās, tie nemaz nav mazi. Mums arī it kā skaitās privātmāju rajons, bet tur ir septiņas vai astoņas ielas, tās ir ļoti daudzas mājas un cilvēki,” stāsta Kristiāna Pētersone.
Šobrīd pilsētā uzsākta piektās kārtas kanalizācijas izbūve – Berģu, Beberbeķu un Imantas apkaimēs. Bet nākamgad plānots tīklu paplašināt Teikā, Ziepniekkalnā, Jūrmalas gatvē, Imantā un Vārves ielā.
“Protams, ka ideālā situācija būtu, ja jebkuram rīdziniekam būtu iespēja pieslēgties centralizētajam kanalizācijas tīklam. Bet ir jāņem vērā ekonomiskie apstākļi. Ja mēs runājam par vairāku kilometru kanalizācijas tīkla izbūvi, lai mēs pieslēgtu vairākus desmitus māju, šie ieguldījumi neatmaksāsies nevienā desmitgadē un iespējams – nekad,” skaidro pašvaldības kapitālsabiedrības “Rīgas ūdens” pārstāvis Artūrs Mucenieks.
Vislielākās problēmas ar notekūdeņu apsaimniekošanu ir Dārziņos, kur sākotnēji bijušas vien dārza mājiņas.
Taču jau kopš deviņdesmitajiem gadiem rajonā notiek aktīva apbūve. Pašlaik tur izbūvēt kanalizācijas tīklus atbilstoši būvnormatīviem neesot iespējams, skaidro Mucenieks.
Runājot par līdzfinansējumu pieslēgumiem, šobrīd iedzīvotājiem tas pieejams 1200 eiro apmērā. Tomēr tagad to var saņemt tikai tie, kuri tīklam pieslēgti ceturtās kārtas izbūves laikā jeb Mārupes, Katlakalna un Bolderājas apkaimju iedzīvotāji, stāsta Rīgas Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Ingrīda Mutjanko.
“Plānojam ceturto kārtu līdzfinansēt līdz 2023. gadam. Noteikti pašvaldība izskatīs arī iespējas otrai un trešajai kārtai līdzfinansējuma piešķiršanai, bet tie būs cita veida nosacījumi, jo tur jau sākotnēji pieslēgumi bija uz atvieglotiem nosacījumiem,” atklāj Mutjanko.
Arī tīklu paplašinot, pašvaldība iedzīvotājiem daļu atmaksāšot.
Tomēr tas neizslēdz problēmu, kura Rīgā būs jārisina nākotnē – iedzīvotājiem arvien ir tendence pārvākties no centra uz pilsētas nomali, kas nozīmē, ka lokālo kanalizāciju skaits lēnām palielinās.
Pašvaldībā sola pēc administratīvi teritoriālās reformas veidot vienotas ūdenssaimniecības ar tuvējām pašvaldībām un ar laiku arī šo problēmu risināt. Pagaidām māju iedzīvotāji notekūdeņu apsaimniekošanu risina, kā nu kurš māk.
