Priekšpusdienā pie Pēterbaznīcas netrūkst ne ielu tirgotāju, ne tūristu, kas vēlas gan aplūkot, gan pirkt piedāvātos suvenīrus un atspirdzinājumus, un gluži kā pie Bābeles torņa dzirdamas visdažādākās valodas, tostarp pat ķīniešu. Kāda kundze, kura šeit tirgo un pircēju priekšā arī ar rokām darina lelles, ar tūristiem izveicīgi sazinās vāciski un neslēpj, ka ar tirgošanās rezultātiem ir apmierināta:
''Es tikai varu pateikt, ka iet labi – cilvēkiem patīk tas, ko es daru, un paldies Dievam par to.''
Viņa atklāj, ka par pārdotajām lellēm netrūkst intereses ne no tūristiem, ne no vietējiem pircējiem. Pateicoties tam, ka produkcija ir savdabīga, par blakus strādājošajiem tirgotājiem kundze nesatraucas un uzskata, ka īstu konkurentu viņai nav.
''Es par citiem jums nemāku pastāstīt, jo tādas lelles, kā taisu es, netaisa neviens uz ielas, un tāpēc es uzskatu, ka man [konkurentu] nav,'' viņa saka.
Drūmāk noskaņots ir kāds cits tirgotājs, jauns vīrietis, kurš pārdod rotaslietas un suvenīrus, un sarunai piekrīt negribīgāk.
''Tūrisms samazinās katru gadu. Mazāk krievi brauc iekšā, un līdz ar to mazāka tirdzniecība arī. Un visas citas valstis arī mazāk brauc,'' - suvenīru pārdevējs atzīst, ka tūristu plūsma ir samazinājusies galvenokārt uz krievu tūristu rēķina, tāpēc kopumā tirgotājiem nesokas viegli.
Pēc jaunā vīrieša novērojumiem, kopumā tirgotāju interese par tirdzniecību uz ielas gan ir saglabājusies augsta, tomēr tikai daļai no viņiem izdodas būt veiksmīgiem ilgāku laiku:
''Visi mēģina, bet tie, kas mazāki ir, tie aizveras ciet visai ātri. Neredzēsiet tā, ka visu laiku vieni un tie paši, visu laiku mainās. Cits neizvelk, cits atkal iet lejā, cits atkal mēģina...''
Savukārt saldējuma tirgotājs Roberts, kurš tirdzniecībai pievērsies, lai piepelnītos skolas brīvlaikā, nesūdzas par pircēju trūkumu un norāda, ka atspirdzinājumu siltajā laikā vienlīdz bieži vēlas gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji:
''Diezgan vienādi - gan tūristi, gan vietējie. Bet pārsvarā pērk tie, kuri ir ar maziem bērniem.''
Vienlaikus gan jaunietis atklāj, ka lai gan konkurence ir visai liela, tirgojot saldējumu uz ielas, galvenā veiksmes atslēga ir laika apstākļi.
''Tas ir atkarīgs no tā, kāda ir konkurence, jo te arī ir vairākas saldējuma bodes, un arī no laika apstākļiem un diennakts stundām. Tagad no rīta un vakaros ir mazāk, bet pa dienu ir vairāk cilvēku,'' saka Roberts, kaut arī atzīst, ka šobrīd visiem pircēju pietiek, tomēr, ja saldējuma stendu kļūtu vairāk, kļūtu par šauru:
''Manuprāt, diezgan pietiekamos daudzumos, jo gandrīz visur, kur eju, redzu, ka ir saldējuma stendiņi, bet, ja būtu vēl vairāk, tad konkurence būtu pārāk liela.''
Rīgas pašvaldība savukārt atklāj, ka būtiskas pārmaiņas ielu tirdzniecības aktivitātē nav novērotas. Kā norāda Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, kopumā pašvaldība uz ielu tirgotājiem raugās labvēlīgi, tomēr vienlaikus tirgotāju vēlmes nākas saskaņot arī ar citām interesēm.
''Pilsēta bez ielu tirdzniecības nav iedomājama, un arī Rīga - ja tai nebūtu ielu tirdzniecības, tad tā nebūtu pilsēta Rīga. Skaidrs, ka prasības varbūt tagad ir nedaudz stingrākas, un varbūt ir nedaudz lielākas prasības, ja tirgo pārtiku, bet, no otras puses, mēs esam centušies, lai Raiņa bulvāris nebūtu nokrauts no vienas vietas ar visādiem kioskiem treileriem, kā tas ir vērojams varbūt kaut kur citur, kur ir veci treileri un desas cep, un blakus visu kaut ko citu pārdod. Tā mums nav, mums ir diezgan stingri vēsturiskajā centrā regulētas prasības. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka bez ielu tirdzniecības pilsēta nevar dzīvot - saldējuma tirgotāji, ziedu tirgotāji, tagad, pieņemsim, zemeņu tirgotāji,'' stāsta Ameriks.
Viņš norāda, ka domē šī brīža ielu tirdzniecības intensitāte tiek vērtēta pozitīvi, tāpēc kopumā pašvaldība savu politiku attiecībā uz to neplāno mainīt, tiesa - dome vēlētos, lai tirgotāju aktivitāte pilsētā ir vienmērīgāk izkliedēta:
''Mēs viņus gribam sadalīt pa apkaimēm, jo skaidrs, ka lielākā daļa grib savu produkciju tirgot vairāk pilsētas centrā, bet pilsētas centrs nav no gumijas, it īpaši ja mēs runājam par Vecrīgu un tuvāko centru. Ir ļoti svarīgi, lai būtu iespēja pa apkaimēm. Piemēram, tagad tiks labiekārtotas vietas Sarkandaugavā, nu, piemēram, lai šīs tirdzniecības vietas būtu Pļavniekos, Purvciemā, Bolderājā. Jo ģimenes dārziņi, par piemēru, ir ļoti dažādās vietās. Un, ja kāds tos burkānus vai bietes izaudzē, lai tad viņam ir iespēja pārdot šajās vietās.''
Tiesa gan, iespējas Rīgā tirgoties uz ielas ietekmē ne tikai pašvaldība, bet arī privātās zemes īpašnieki, kuri atsevišķās vietās, piemēram, baznīcu tuvumā, tirdzniecību tomēr nevēlas atļaut.
