Trokšņu slāpējošo sienu ir paredzēts uzbūvēt Rīgā, precīzāk, kilometra garumā Lokomotīves ielas tuvumā, taču tas vēl tiks precizēts.
„Paredzētais kopgarums ir apmēram viens kilometrs ar četru vai piecu metru augstumu. Tas vēl jānoskaidro. Siena var būt uzbūvēta kā viens posms vai arī kā atsevišķi posmi relatīvi tuvu,” skaidro Dzelzceļa transporta institūta vadošais speciālists Andrejs Baranovskis. „Pašlaik mēs to nosakām, veicot mērījumus un modelēšanu, lai izvēlētos visatbilstošāko vietu no akustiskā efekta viedokļa. Kur šo sienu, pirmkārt, ir iespējams izvietot, un kur tā dos vislielāko efektu.”
Mērījumu veikšanā tiek izmantota speciāla mēraparatūra. Mērījumi norisinās atsevišķās vietās, kur plānota siena, taču ar laiku domāts novietot mērierīci pastāvīgam monitoringam, „lai varētu savākt pietiekami lielu mērījumu rezultātu apjumu – statistiku, kas ar lielu ticamības pakāpi sniegtu iespēju novērtēt pašreizējo situāciju”.
„Šie dati tiks izmantoti vēlāk, kad jau būs uzbūvēta siena, lai salīdzinātu, kā tad mainījusies situācija, kāds ir reālais efekts no īstenotajiem pasākumiem,” norāda Baranovskis.
Konkrētus inovatīvos materiālus, kas tiks izmantoti sienas būvniecībā, vēl nav iespējams atklāt, taču jautājums, ja arī citviet pasaulē ļaudis saskaras ar trokšņu problēmu dzelzceļa tuvumā, kāpēc nevar paņemt jau gatavas idejas no citiem un pielietot tās Latvijā?
„Ne katru tehnoloģiju mēs, diemžēl, varam pielietot uzreiz,” komentē Dzelzceļa transporta institūta vadītājs Mareks Mezītis. „Piemēram, Eiropā jau sen zināms: lai mazinātu troksni no dzelzceļa, tiek izmantotas konstrukcijas, kas absorbē to skaņu. Bet tās tehnoloģijas – mērījumu tehnoloģijas, absorbēšanas tehnoloģijas – pie mūsu apstākļiem uzreiz nav pielietojamas, jo mums neder tie standarti, kas strādā Eiropā. Pie mums atšķiras gan ritošais sastāvs, gan dzelzceļa uzbūve, gan sliežu platums un arī citi parametri.”
