Rīdzenes sarunas: kam pieder «Diena» un par «sarkanajām līnijām»

Tā dēvētie trīs oligarhi apsprieduši iespēju apvienot laikrakstus “Diena” un “Neatkarīgā Rīta Avīze”, liecina Rīdzenes sarunas, kuras šovakar demonstrēja LTV raidījums “de facto”. Rīdzenes sarunas atklāj, ka vēl pagājušā gada nogalē, proti, oktobrī laikraksta „Diena” patiesie īpašnieki bijuši tā sauktie trīs A un Rīgas Tirdzniecības osta. Iespējamais sadalījums – 20% kādam sarunās pieminētam Aivaram, 24% kādam Andrim un vēl 36 procenti visticamākais Aināram Šleseram. Atlikušie 20 – tirdzniecības ostai, secina “de facto”. Pagājušā gada 14.oktobra saruna atklāj, ka Koziols mēģinājis pārliecināt Šleseru, ka no Lemberga daļas jāatpērk, Koziols arī vēlējies iegūt lielāko daļu laikraksta akciju. VK: Nu, es, Ainār, es teicu, es teicu – pirmais konceptuālais jautājums: ko ar Aivaru darīt? Jo, nu, kā, kā ar viņu darīties, kā ar viņu rīkoties? Tur es saku, ka es tomēr uzskatu, es tomēr uzskatu, ka tur ir savādāk jāspēlē. Kā, nezinu, kaut vai... Bet viņš tam nepiekritīs, Neatkarīgo pielikt klāt. Tas būs... AŠ: Nē, nē...Tas, ko Andris teica, ka viņš piedāvātu apvienot. Tā kā tas bija sākumā runāts. Viņš pateiks – nē, nē, tā izdarīt nevar. Un tad, ja nevar izdarīt tā kā ar Aivaru, tad davai izdarām tā: sadalām, tad mēs te visu izpērkam ārā. VK: Nevis mēs, bet, Ainār, jāiet man to darīt. Teiksim tā, ko es teicu, Ainār, ko es teicu? Ka es tur gribu štancēt, un es varu štancēt. Novelkam sarkanās līnijas: Aivar, mēs tevi nenonesam. Mēs ievērosim, teiksim, korektu situāciju. Korektu. Būsim korekti. Jā? Un, un, bet es gribu, es gribu savu garantiju, savu, savu, savu stabilitāti, lai es varu štancēt. Es esmu īpašnieks tur. Un es varu tevi izpirkt, es izpirkšu tevi. AŠ: Tu rītā ar Andri to izrunājiet. VK: Vai vēl labāk būtu teikt, vēl labāk būtu tā, ka: „Čaļi, davai, mēs tomēr ejam politikā, mums nav laika. Mēs tomēr uzticamies, vot, Viesturam uzticamies. Mēs arī mūsu daļas pārrakstām uz viņu ar noteikumu, ka viņš atdod naudu atpakaļ”. Sarunas gaitā tiek panākta vienošanās, ka Koziola ietekmi „Dienā” tiešām varētu palielināt, izpērkot Aivaram piederošās daļas. Rezultātā Šleseram un Koziolam piederētu lielākā daļa Dienas, secina raidījums pēc tā rīcībā esošajām ziņām. AŠ: Un tas mums ir, tev – 40, te – 36. 76. Jā? Nu, un Andris kā novērotājs. VK: Mēs jau, mēs jau ar Andri kopā tā. Tur jau nav varianti. Andrim jāsaprot to, ka viņš ir bišķiņ savādāks cilvēks. Nu, es uzskatu viņu par partneri. Nav viņš jāčakarē. Nu, viņš ir partneris. Aivars tāds nav. [..] AŠ: Nē, nē, nu, davai tad es Andrim saku, ka tev ir jāpalielina uz 40. Un vienkārši tad ir jādabū viņš ārā. Jo viņam jau tā tur atšķirības nav. Vairāk vai mazāk. Sarunas laikā Koziols sola ievērot „sarkanās līnijas”. Mēnesi vēlāk plāns tiek saskaņots ar Tirdzniecības ostas vadītāju Ralfu Kļaviņu un tiek runāts, kā Dienu no Tirdzniecības ostas izstrukturēt tā, lai oficiālajos reģistros neparādītos saistības. RK: Tur es neredzu nekādu problēmu izstrukturēt. [..] Ja nebūtu tā publicitātes riska, tad jau ko? Tad RTO uztaisītu tur meitas uzņēmumu. AŠ: Jā. Bet tad, bet tad ieraudzītu, ka Mediju nams saistīts ar..., bet šitas ar Piejūru. Tas ir slikti. RK: Nē. AŠ: Tas ir tas sliktākais.[..] RK: Tas ir par tiem riskiem, par ko tur uztraucās Andris un Haris, un visi pārējie, ka beigās auditori prasīs – kam aizdots? Un mēs būsim spiesti parādīt, teiksim, kaut kādus, es nezinu, tur žurnālu Diena. AŠ: Jā. RK: Un tad būs rakstīts „aizdots žurnālam Diena”, nu. AŠ: Jā. RK: Kas pats par sevi neko sliktu nenozīmē, bet tikko kāds izlasīs gada pārskatu, iesitīs Lursoftā, tā viss būs skaidrs. A tā būs ierakstīs „aizdevums dalībniekiem”, nu, neviens jau neskatīties, kur tas dalībnieks tālāk... “de facto” zināms, ka divas dienas vēlāk sarunas Rīdzenē turpinās. Un Šlesers Koziolam stāsta, ka par īpašnieku sadalījuma maiņu runās gan ar Andri, gan Aivaru. Saruna arī atklāj interesantu niansi, kādas ir attiecības kungu starpā. Tā noprotams, ka Šlesers šajā situācijā cenšas iegūt Lemberga labvēlību, viņu publiski slavējot un pēc tam gluži kā ar mednieku stāstiem lepojoties Rīdzenes numuriņā. AŠ: [..]vienreiz viņš man piezvanīja es biju kaut kādā televīzijas, 100.pantā kaut kur. Es pateicu – Aivars, nu, tas. Nu, pēc vēlēšanām jau. Viņš kādos pusvienpadsmitos man zvana un saka – zini, es tā ieslēdzu netīšām. Viņš saka – paldies tur tā un šitā. Zini kā? Aivars pusvienpadsmitos parasti nezvana. Un es tagad arī, nu, tādus mesidžus tur nodevu – Aivars labs prezidents, viss. Es saku, nu par to, ka viņš baigi Ēlerti iesēdināja amatā, es tā eleganti izstāstīju, ka tagad viņa ir kultūras ministre. [..] es saku – viņi tagad kopā. Es saku – ziniet, un tas ir tā kā tajā filmā „Ar ienaidnieku gultā”. Nu, bija tur tāda filma. Ā, „Gultā ar ienaidnieku”. Tikmēr Koziols sarunā neslēpj, ka ir gana atsaucīgs partneris, un min pat konkrētu piemēru. VK: ...šodien no rīta bija jeb vakar bija raksts kaut kāds par Ēlerti, kurā viņa kaut ko pasaka par Aivaru. Aivars man uz e-pastu. Es uzreiz. Nu, man, viņš man sūta e-pastiņu. AŠ: Jā. VK: Nu, ne jau viņš sūta, bet kaut kādi tur. Jā? AŠ: Jā. VK: Un, un mēs ielikām rakstu. Nu, kur te ir tas raksts? ...cilvēki komentē. Re, kur ir. Nu, paskaties...komentāri... “de facto” atgādina, ka pagājušonedēļ Koziols apgalvoja, ka viņam neesot nekādu ne rakstisku, ne daļēji rakstisku, ne mutisku vienošanos, kas varētu apdraudēt laikraksta „Diena” neatkarību. Ja Rīdzenes sarunas patiesi atbilst nupat dzirdētajam, tad var pieņemt, ka Viesturs Koziols ir maldinājis gan laikraksta „Diena” lasītājus, gan redakcijas darbiniekus, ka notikumiem ap laikrakstu „Diena” nav nekādas saistības ar Lembergu, Šķēli vai Šleseru, secina raidījums.