Elmārs Seņkovs ir Nacionālā teātra režisors. Savu balsi viņš jau atdevis. “Ja es neaizeju nobalsot, man ir mazliet tā sajūta, ka es atdodu pat varbūt savu balsi kādai nekontrolējamai varai un nekontrolējamiem cilvēkiem. Tas mazliet vienmēr ir biedējoši. Tagad, skatoties pēdējās debates un visu pārējo, mēs tik daudz redzam, ka ir vilšanās. Un patiesībā, jo mēs vairāk viļamies, protams, ka mums ir grūtāk iet balsot. To mēs visi labi saprotam. Bet, saprotiet – labāk jau nebūs, ja mēs kultivēsim šo neuzticību,” saka režisors.
Arī mūziķe – koklētāja Laima Jansone savu balsi atdod jau dienu pirms oficiālā vēlēšanu datuma. Viņa stāsta, ka reizēm cilvēkiem šķiet, ka mūziķi dzimuši laimes krekliņā un viss viņiem nāk pats no sevis, taču patiesībā tas ir smags emocionāls un fizisks darbs. Tāpēc darbaspējas ir viņas atskaites punkts.
“Es zinu, kas man ir darbs. Un es attiecīgi skatos uz cilvēkiem, kas šajā gadījumā piedāvā savu kandidatūru lieliem darbiem, cik viņi ir darbaspējīgi, kas ir viņu izglītība, vai tā ir atbilstoši tam vai tās ir kaut kādas absolūti nesaistītas sfēras, vai varbūt tādas vispār nav, vai šiem cilvēkiem ir pašiem savs mugurkauls. Arī mūzikā ir tas, ka tev var būt kāds aiz muguras, kurš tevi virza vai atbalsta, bet tad tev ir jāstrādā viņa interesēs, nevis savās interesēs,” norāda mūziķe.
Gan Laima Jansone, gan Elmārs Seņkovs cenšas vētīt, cik izpildāmi ir kandidātu solījumi.
“Un, protams, tie ir pārdabiski un neticami, un smieklīgi. Bet es domāju – ja mēs tā ļoti rūpīgi ieskatāmies, adekvāti ieskatāmies viņa darbos un to, ko viņš adekvāti var vēl izdarīt, man liekas, tas ir svarīgi – adekvātums solījumos. Es jau nodarbojos ar tādu profesiju, kas vispār saistīta ar melu mākslu – teātri. Un es kaut kā ļoti intuitīvi un ļoti labi redzu cilvēkus, kuriem es ne līdz galam varētu uzticēties,” saka Seņkovs.
Karikatūrists Gatis Šļūka, kurš ikdienā uz politiku raugās ar smaidu un ironiju, neatbalsta cilvēkus, kuri saka – uz vēlēšanām neiešu, jo nekas nemainīsies: “Nav jau teikts, ka kaut kas mainīsies. Bet var jau tik daudz, cik līdz iecirknim aiziet un to izdarīt. Īsti cits, labāks veids nav izdomāts. Ko tad piedāvāt vietā? Saka – demokrātija tāda vai šāda... Bet iecelt vienu karali? Nav citas alternatīvas. Tas šķiet attaisnojums slinkumam.”
Iespējams, pāršķirstīt karikatūras ir vēl viens veids, kā atgādināt sev, kādās situācijās kurš no līdzšinējiem politiskajiem spēkiem iekūlies. Katrā ziņā visi uzrunātie ir pārliecināti – mana balss ir svarīga.
“Rīga manā konkrētajā gadījumā šobrīd atgādina tādu kā parku, pa kuru tu šobrīd staigā un varbūt ne vienmēr esi apmierināts ar to, kā tur koki vai puķes ir iestādītas. Un šis tas brīdis, kad mēs to parku stādām paši. Un tad vai nu mēs viņu stādām, kā mums viņš patīk, vai pēc tam samierināmies ar to, kāds tas ir,” saka Laima Jansone.
