“Es ļoti gribētu, lai šīs idejas autoram pašam ar pensiju 270 eiro būtu jānopērk jauna, moderna krāsns, kurai ir vajadzīgs noteikti arī jauns skurstenis,” saka pensionāre Lūcija, kura dzīvo Rēzeknes privātmāju rajonā Saules ielā. Tur mājas būvētas pagājušā gadsimta sākumā un vidū, un lielākajā daļā no tām ir ierīkota krāsns apkure. Lūcija aukstā laikā savas mājas apkurei izmanto divas krāsnis.
Pensionāre uzskata, ka gaisa kvalitāte ir jāuzlabo, taču to nedrīkst darīt uz pašu neaizsargātāko iedzīvotāju rēķina. “Rēzekne ir veco cilvēku pilsēta, ja pabraukā pa pilsētu, tikai veci cilvēki,” saka Lūcija.
Andreja ģimene savai mājokļa apkurei iegādājusies katlu, paši sev nodrošina gan siltumu, gan karsto ūdeni. Andrejs uzskata, ka lapu koku malka, ko viņš izmanto apkurei, gaisu nepiesārņo. Viņaprāt, gaisa kvalitāte pilsētā ir pietiekami laba. Vairāk putekļu rodas, kad mašīnas brauc pa šajā rajonā nekad asfaltu neredzējušajām ielām.
Valsts vides dienesta Rēzeknes reģionālās pārvaldes direktore Ērika Ruskule norāda, ka gaisa kvalitātes pasliktināšanos cilvēki bieži vien pat nepamana. “Ir monitoringa stacijas, mums Rēzeknē centrālajā ielā izvietota monitoringa stacija, kas kontrolē gaisa piesārņojumu no transporta plūsmu radītajām emisijām. Un attiecīgi mums ir arī stacija – tā saucamā “Rēzekne 3”, kas kontrolē dzelzceļa kravu plūsmu.”
Rēzeknē tāpat citās Latvijas pilsētās cietās daļiņas gaisā nonāk ne tikai tāpēc, ka ziemā pilsētā tiek kurinātas malkas krāsnis. “Tas ir tāds diezgan komplekss jautājums, tā varētu būt gan apkure, bet tāda, kas kurinās ar cieto kurināmo [..]. Transporta plūsma mums jāņem vērā. Mums ir jāņem vērā varbūt ielu apsaimniekošana saistībā ar putekļiem. Tāda ir tā pilsētas specifika,” skaidro Ruskule.
Kā apliecina Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciāliste Tamāra Vasiļjeva, Rēzeknes pilsētā gaisa monitoringa stacijas darbojas jau 12 gadus. Šajā laikā gaisa kvalitāte pilsētā bijusi normatīvos noteikto rādītāju ietvaros, neizpildītas palikušas tikai pasaules veselības normatīva prasības. “Gada normatīvs uz šo brīdi par 5 mēnešiem sastāda 25 mikrogramusi kubikmetrā. Tas nozīmē, ka tas nav pārsniegts. Kas attiecas uz gada vidējo koncentrāciju arī 15,2 pie normatīvos noteiktā – 25 mikrogrami kubikmetrā.
Bet ir tāds veselības pasaules normatīvs. Un tur ir problēma, jo tiek pārsniegts, tas praktiski pārsniegts ir visā Latvijā,” stāsta Vasiļjeva.
Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs ir kategorisks – viņaprāt, ministrijas ierosinājums par krāšņu pārbūvi un mājsaimniecību pieslēgšanos centrālajai pilsētas apkurei ir nepārdomāts un nerentabls pasākums:
“Ja būs tāds uzdots pienākums pieslēgt pa jebkuru cenu, tad tas atspoguļosies arī uz vispārējo tarifu pilsētā,
jo mēs tarifā iekļāvām arī siltumtrašu un tīklu attīstību, investīcijas, kas jāveic uzņēmumam. Un tad sanāks tā, ka par to pāreju uz centralizēto apkuri individuālajām mājām maksās ne tikai šo māju īpašnieki, kam principā tādas naudas nav, bet maksās arī tie rēzeknieši, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās.”
Latvijā 850 tūkstoš mājsaimniecībās ir krāsnis. Precīzu skaitli, cik mājās Rēzeknes pilsētā apkurei tiek izmantota malka, pašvaldība pagaidām pateikt nevar. Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns līdz 2030. gadam ar ieceri atteikties no malkas apkures iekārtām lielajās pilsētās neparedz to aizliegšanu, bet plānots apzināt situāciju, cik daudz šādu iekārtu pilsētā ir, kādā tehniskajā stāvoklī tās ir, un izveidot krāšņu reģistru. Situācijas apzināšana vietvarām būs jāsāk no 2020. gada.
