Ziņa ar piebildi - ko tādu Jūs nebūsiet redzējuši, šokējoši foto vai arī ziņa par to, ka minimālā alga Latvijā būs tikai 265 eiro – šādi skaļi, nepatiesi, uzmanību piesaistoši virsraksti raksturo viltus ziņas, kurām cilvēki notic un ar tām dalās sociālajos tīklos.
“Pagājušajā gadā pirmais vilnis tika publicēts, ka pazudusi meitene; cilvēki dalījās ar ziņu, tas ir tas, ko vari izdarīt. Emocionāli jutās atbildīgi, taču izrādījās, ka meitene nav pazudusi. Kāda jēga šādiem rakstiem? Par katru atvērto lapu, viņi nopelna naudu,” stāsta NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra komunikācijas vadītāja Linda Curika.
Tāpat viltus ziņas, tas ir veids, kā mainīt sabiedrības domu, tie var būt arī politiski mērķi. Viltus ziņas tiek ātri izplatītas, jo ir secināts, ka cilvēki sociālajos tīklos dalās ar rakstiem, apskatot tikai to virsrakstus vai ievietoto attēlu, nenoskaidrojot autoru un neizlasot visu rakstu. Tomēr šobrīd ziņu izvērtēšana, tas ir darbs un atbildība pret citiem cilvēkiem, kuri, redzot, ka mēs ar šo ziņu dalāmies, mums uzticas, norāda Linda Curika. Arī cilvēki atzīst, ka viltus ziņas ir problēma un veids, kā manipulēt ar sabiedrību.
“Ieeju inboksā, izlec ziņa: Artuss Kaimiņš zvanīs Trampam. Nezinu, zvanīs vai nezvanīs. Pasmaidīju par virsrakstu. Es neiespringstu uz tādām ziņām. Tā ir problēma? Jā, es uzskatu, ka jā. Vajadzētu mērus atbildību par saviem vārdiem, var konstatēt no kurienes nāk informācija,” norāda Anna.
“Kā atpazīstat, vai tā ir patiesa ziņa vai nepatiesa? Nesen bija rakstīts, ka viens veikals dedzis, bet nosaukumā nav pareizi pierakstīts veikala nosaukums, pēc tā var saprast, ka nav taisnība. Tā ir mūsdienās problēma? Internetā, jā, bieži vien ir. Tu spēj pamanīt? Protams, ne visu var atšķirt,” atzīst Inita.
Linda Curika norāda, ka šobrīd - interneta laikmetā - cilvēki, lietojot sociālos tīklus, visā pasaulē tiek maldināti. Lai šo situāciju mainītu, ir dažādas rīcības.
“Ir dažādas rīcības, kuras ir ieplānojušas valdības gan attiecībā uz mediju pratības veicināšanu sabiedrībā un investēšanu, lai jaunieši un skolotāji būtu prasmīgi mediju patērēšanā. Ir valstis, kas stiprina nacionālos medijus, ir valstis, kas izvēlas sodīt medijus un cilvēkus, kas izplata maldinošas ziņas; sociālie tīkli no viņiem cenšas prasīt ļoti daudzas lietas”, saka Curika.
Tāpat arī pašiem cilvēkiem ir jābūt vērīgiem, lai saprastu, kad informācija ir maldinoša, puspatiesība vai meli:
“Ja šī ziņa rada straujas dusmas, naidu, ļoti satrauc, tad pret viņu ir iemesls izturēties kritiskāk. Viltus ziņas, ziņu virsraksti ir veidoti tā, lai cilvēku ziņu virsraksti ietekmētu, lai viņi šajā emociju uzplūdā ar šo ziņu dalītos, jo parasti objektīvos medijos neredzēsi šokējošu foto solījumu un tādus virsrakstus - tu neticēsi, kas notika ar šo cilvēku.”
Redzot informāciju, kas liek šaubīties par tās patiesumu, ir jāieraksta gūgles meklētājā, vai par šo pašu tēmu raksta citi mediji; ja, jā, tad kādā veidā ziņa ir pasniegta. Ir jāizvērtē informācijas avots un noteikti jāizlasa viss ziņas teksts, ne vien tās virsraksts.