Viņš pauda, ka atmiņu par četrdesmito gadu notikumiem uztur dažādi, un būtu noziegums, ja tie, kas bija deportēti, par to nerunātu. Represēto saime ir ļoti aktīva šajā ziņā, biedrība daudz stāsta, norādīja Resnais.
Tāpat Latvijā ir aptuveni 350 piemiņas vietas, arī tā ir atmiņa, arī valdības un citu augstu amatpersonu dalība atceres pasākumos ir ļoti svarīga, sacīja Resnais.
Taču, viņaprāt, zināšanu līmenis par deportācijām kopumā ir ļoti zems, tie, kas zina, par to zina no ģimenes, jo tomēr 50 okupācijas gados runāt par to bija aizliegts. Un tagad cilvēki, kuriem ir aptuveni 40 gadi, zina maz, jo arī tiem, kas atgriezušies no deportācijām, padomju laikā nestāstīja bērniem, jo tajā situācijā tas bija bīstami.
“Šādus nodarījumus nedrīkst piedot, tiem jāiznīkst, bet sevī uzturēt ļaunumu.. tā arī nav dzīve,” sacīja Resnais.
Viņš sacīja, ka arī tai pusei, kas atbildīga par nodarījumu, jābūt saprotošākai, un, “ja viņi nāks un sakarīgi atvainosies, tad sabiedrībai var prasīt piedot, bet neaizmirst”.
Svētdien Latvijā pieminēs 1941.gada deportāciju upurus. Visā Latvijā notiks piemiņas pasākumi, koncerti dievnamos un atceres brīži vietās, no kurām pirms 74 gadiem lopu un preču vagonos uz attāliem Padomju Savienības rajoniem varmācīgi tika izvesti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, tostarp daudzi bērni.
Trešā daļa represēto nomira ieslodzījumā vai izsūtījumā. 14.jūnija deportācijas bija daļa no pirmās padomju okupācijas represijām, kurās cieta desmitiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
