Panorāma

Izsūtīto mazbērni apmeklē Latviju

Panorāma

Virzīs 1% no sociālajām iemaksām

Piemin uz Sibīriju izsūtītos

REPORTĀŽAS: Visā Latvijā piemin deportāciju upurus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Šodien visā Latvijā piemin komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Naktī uz 14.jūniju pirms 76 gadiem aizsākās vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju moku ceļš uz Sibīriju. Atgriezās tikai nedaudzi, un vēl mazāk ir to, kas par drūmo izsūtījuma laiku var pastāstīt vēl šodien. “Mēs aizejam vēsturē,” saka represētie, aicinot nākamās paaudzes neaizmirst Baigā gada notikumus un mācīties no tiem.

Prezidents atgādina: par valsts aizsardzību kompromisi nav pieļaujami

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi Rīgā sākās pie Šķirotavas stacijas, ko daļa no savulaik izsūtītajiem dēvē par gulaga vārtiem. Tie, kuri neatgriezās, tieši Šķirotavā pēdējo reizi stāvēja uz Latvijas zemes.

Arī citviet Latvijā notika dažādi piemiņas pasākumi. Dzelzceļa stacijās Cēsīs, Gulbenē, Valmierā un citviet. Bet pēc pusstundas Litenes kapos notiks atceres brīdis, kurā piedalīsies arī Valsts prezidents.

“14. jūnija represijas nāca negaidot. Lai gan bija skaidrs, ka brīva Latvijas valsts ir zudusi, tikai retais iedomājās, ka jaunā vara pret cilvēkiem var izturēties ar tik brutālu spēku. Pirmais represiju vilnis mērķtiecīgi tika vērsts pret visiem tiem, kuri simbolizēja brīvu, izglītotu un pārtikušus Latviju. Tika apzināti iznīcināta neatkarīgās valsts elite,” piemiņas pasākumā atgādināja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Prezidents arī uzsvēra, ka vēsture atkārtoti pierādījusi – attiecībā uz valsts aizsardzību kompromisi nav pieļaujami.

Pasākumu norises vietās Rīgā sastaptie vecāka gada gājuma cilvēki atceras izsūtījumu un satiek cilvēkus, ar kuriem kopā tika vesti svešumā. Daudzi ir paņēmuši līdzi savus mazbērnus un mazmazbērnus, lai tiem sniegtu informāciju par šo tik šausminošo Latvijas vēstures notikumu.

Viedokļi par to, vai šobrīd šī piemiņas diena tiek atzīmēta pietiekoši, dalās, tomēr lielākā daļa Latvijas Radio uzrunāto cilvēku atzīst – šo dienu Latvijā vienmēr pieminēs:

 “Esmu kopā domās un pārdzīvojumos ar visiem tiem, kuriem šis datums bija jāpārdzīvo. Nevienai tautai, nevienam cilvēkam nenovēlu neko tamlīdzīgu un arī ļoti ceru, ka mums tas nekad dzīvē neatkārtosies.”

“Tas ir jāpiemin vienmēr, citādi daudzi cilvēki nemaz nezina, ka tādas lietas varēja notikt.”

“Es kā jaunsargs esmu patriotisks un mēģinu to atzīmēt, piedaloties gājienā, jo redziet – notiek gājiens un pietiekami daudzi cilvēki atzīmē šo gājienu, manuprāt, tas ir diezgan pietiekami.”

“Vai mūs atcerēsies?”

Tēlnieka Aivara Vilipsona piemineklī grieztos vārdus “Atgriezties cerēja visi” ik gadu izsūtīto piemiņas dienā aizklāj ziediem. Tiesa, arvien mazāk un mazāk ir to, kas var pastāstīt par garajā moku ceļā un ilgajos trimdas gados piedzīvoto. 

“Mūsu vairs nav, mēs aizejam vēsturē. Vai to vēsturi atcerēsies un atstās tikai vēsturniekiem? Lai nu tā nebūtu,” saka represētā Vizma Zīle

Sirmgalvji, kas šodien kavējas atmiņu stāstos, 1941.gadā izsūtījumā devās kā bērni. Daudziem no viņiem vecāki uz Latvijas zemes pēdējo reizi stāvējuši tieši Šķirotavas stacijā, brīdi pirms kāpšanas vilcienā. Tēvi gājuši  bojā ieslodzījuma vietās, mātes tā arī nav sagaidījušas iespēju atgriezties.  

Jau kuplākā skaitā savulaik izsūtītie, viņu ģimenes locekļi un citi, kas tā laika notikumus vēl joprojām tur dzīvā piemiņā, pulcējās pie Okupācijas muzeja, lai tālāk dotos fonda Sibīrijas bērni rīkotā gājienā uz Brīvības pieminekli.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

“Tās atmiņas nekad neizzūd, tagad ļoti žēl, ka mēs aizejam viens pēc otram paliekam viens aiz otra, un labi ir izdarījuši tie, kas atstājuši pēc sevis kādas atmiņas,” saka represētā Guna Vilciņa.

Gājienā devušies arī kaimiņi – lietuvieši un igauņi, redzams arī Ukrainas karogs, un speciāli uz piemiņas dienu ieradies arī kāds Amerikas latvietis Raimonds.

“Es uzaugu latviešu vidē un zinu, kā latvieši ir cietuši. Tāpēc esmu šeit, lai godinātu tos, kas par jūsu valsti atdeva dzīvību,” stāsta Raimonds.

“Pēc daudziem gadiem, ko esmu lolojusi, ka atbraukšu šodien, atbraucu beidzot laimīgi un esmu kopā ar visiem latviešiem, kas domā tāpat kā es,” piebilst represēto radiniece Līga Mēnese.

Gājiena noslēgumā valsts augstākās amatpersonās un visi citi sanākušie godināja izsūtītos, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Skrundā par deportācijām atgādina lopu vagons

Šķiet, ka vēsture nostājas blakus un ir vieglāk saprast to izmisumu, kāds pārņēma tos tūkstošus ļaužu, kuri tika deportēti uz Sibīriju – tā atzīst cilvēki, kas pārkāpuši Skrundas piemiņas vagona slieksni. Līdzīgs lopu vagons, kādos cilvēkus izveda, Skrundā uzstādīts 1998.gadā.  

Arī  šodien, pārkāpjot līdzīga vagona slieksni, sirds sažņaudzas un pagātnes ainas atdzīvojas. Skrundeniece Daira Ābola izvesta 1949.gadā piecu gadu vecumā, bet piedzīvotais vagonā no atmiņas nav izdzisis. Viņa atceras – tas bijis cilvēku pārpildīts, viņu ģimene atradusies netālu no durvīm, tuvāk krāsniņai.

Savulaik kinorežisora Anša Epnera ideju par šāda piemiņas vagona uzstādīšanu Skrundā īstenoja novadnieks Ivars Eņģelis, kurš strādāja dzelzceļa sistēmā un palīdzēja atrast līdzīgu vagonu, kādā cilvēki tika izvesti.

Nākamgad būs jau 20 gadu, kopš skrundenieki ne tikai noliek ziedus pie piemiņas akmens, bet skaudro stāstu var izjust arī piemiņas vagonā, kurā ir arī ekspozīcija ar  izvesto fotogrāfijām, vēstulēm, atmiņu stāstiem, dokumentiem.

 “Vagons paliek vagons, tā ir liecība, izraisa ne tikai emocijas, bet ir liecība, tas ir muzejs,” nosaka Ivars Eņģelis.

Lai arī vagons ikdienā ir slēgts, atslēga glabājas pie stacijas dežuranta, kurš interesentus te ielaiž.

Kopumā 1941. un 1949.gada deportācijās no Skrundas uz Sibīriju mēroja ceļu 2916 nevainīgi cilvēki.

Krāslavā izsūtījumā cietušos piemin ar lūgšanos

Krāslavā, pieminot šo dienu, cilvēki vienojās lūgšanās par teju 180 Krāslavas apkārtnes un tiem 15 000 Latvijas iedzīvotāju, kurus izveda uz attāliem Sibīrijas apgabaliem. Lai saglabātu atmiņas, muzejā izveidota tieši represijām veltīta ekspozīcija.       

Mums sirdis vēl joprojām sāp – tā emocijas par deportācijām raksturo Krāslavas politiski represēto kluba pārstāvji un viņu līdzcilvēki.

Šodien Krāslavas vēsturiskajā centrā pie pieminekļa “Māte Latgale raud”, pieminot represiju upurus, skanēja lūgšanas un gūla ziedi.

Krāslavas politiski represēto kluba pārstāve Ērika Andžāne atcerējās badu, “staigājām lasīt uz taigu savvaļas ķiplokus, atceros, ka ļoti silti ar mums, ar bērniem Sibīrijas sievietes apgājās”. Viņus izsūtīja, jo “tēvs bija vācietis sestajā paaudzē”.

Krāslavas apkārtnes iedzīvotāju atmiņu stāsti apkopoti vēstures un mākslas muzeja arhīvā. Muzeja un represēto biedrības komanda kopā izveidoja atsevišķu nelielu ekspozīciju ar represēto liecībām. Tostarp noskaidrots, ka daudzus izsūtīja drosmīgas pretošanās pret padomju varu dēļ.

Krāslavas vēstures un mākslas muzeja direktors Valdemārs Gekišs stāstīja, ka jau 19,40. gada rudenī, kad Latvija tika okupēta, Edmunds Čužāns ar biedriem Krāslavā, Pārdaugavā izkāra Latvijas valsts karogu.

“Tika izvesti 177 cilvēki. Visvairāk no Indras pagasta,” stāstīja Gekišs.

Atmiņu burtnīcās izsūtītie raksta par ciešanām, kas piedzīvotas tālajā Sibīrijā, un ilgām būt atpakaļ mājās – Latvijā. Gandrīz puse no viņiem neatgriezās. Šobrīd Krāslavā no vairāk nekā 660 politiski represētajiem dzīvi ir mazliet vairāk nekā 30 cilvēki.  

Pārgaujas novadā top grāmata par izsūtījumu

Šajā dienā pirms 76 gadiem kopā ar citiem no Latvijas deportētajiem cilvēkiem smago ceļu lopu vagonos uz Sibīriju sāka 3751 bērns. Arī Andris Eglītis – viņam  tolaik bija pieci gadi, kad kopā ar diviem brāļiem, māti un tēvu nācās doties izsūtījumā. Eglīša  atmiņu stāsts ir viens no trīsdesmit politiski represēto cilvēku atmiņām, kas būs apkopotas grāmatā, kas stāstīs par Pārgaujas novada izsūtītajiem iedzīvotājiem.  

Pie Raiskuma pagasta Žagatu mājām, uz kurām, lai uzklausītu vienu no atmiņu stāstiem, dodas grāmatas autore Guna Rukšāne, ir piemineklis izsūtījuma laikam, to licis Andris Eglītis.

“Vecākais biju no trim brāļiem, tie visi jau, kas bija līdz divi gadi, reti kāds [izdzīvoja], visi jau badā nomira…” atceras Eglītis.

“Guntim bija nepilni divi, tas izturēja ar lielām mokām, lielām mokām, Kārlītim bija trīs vai četri mēneši, krustabas bija paredzētas, tie mazie jau aizgāja tūlīt pa ceļam… Gribēja jau apglabāt turpat ceļmalā, jo čekisti jau neļāva tālāk braukt, kā tad mirušus cilvēkus vadāsi, tad māte slēpa un ietina it kā dzīvs vēl ir, tad līdz galam aizbrauca un kapos pirmo apglabāja,” atminas Eglītis.

Eglītim, esot vienā vagonā ar rakstnieci Melāniju Vanagu, nācās pieredzēt arī to, par ko viņa vēlāk rakstīs savās atmiņās un arī filmā būs skaudrais stāsts par māti, kura neizturot spriedzi, atņem dzīvību sev un trim bērniem.

Andris Eglītis saka, ka Melānija Vanaga bija tā, kura gan viņam, gan daudziem citiem palīdzēja arī izturēt un izdzīvot.

“Viņa jau bija tā, kura samierināja cilvēkus, kur tās audžumātes radās, viņa bija tajos kritiskos momentos tas ideoloģiskais vadītājs, es saku, viņa misiju izpildīja! Tas nav izstāstāms, tāpēc arī es te šodien esmu, ka viņa bija,” saka Eglītis.

Lai arī tas viss pieredzēts bērnībā, nebūt nav tā, ka kaut kas būtu gaisis no atmiņas.

“Piecgadīgi bērni jau atceras visu, tas ir tas trakākais, ka atceras par daudz, teiksim to vagonu, tā skaņa man skanēja gadiem,” saka Eglītis.

Kopā ar citiem izsūtītajiem Latvijas bērniem Andris Eglītis 1946.gadā varēja atgriezties Latvijā,  bet jau pēc trim gadiem - atkal ceļš uz Sibīriju. Un  šis ir tikai viens no atmiņu stāstiem, kuri būs grāmatā par  izsūtītajiem Pārgaujas novada cilvēkiem.

“Es tā nemaz nebiju iedomājusies, ka tas būs tik emocionāli smagi, vai dievs, paskatos sarakstu, nu trīsdesmit cilvēki, kas tad tur, esmu uztaisījusi jau vairākas dokumentālās grāmatas. Kas man būs ko trīsdesmit nointervēt, izstaigāt viņu dzīves stāstus.. Bet nemaz tā nebija, ļoti grūti, ļoti, es nemaz nezinu, kā var ar aukstām asinīm kaut ko tādu darīt,” atzīst grāmatas autore Guna Rukšāne.

Šobrīd apzināti  20 atmiņu stāsti, vēl desmit jāuzklausa, lai nākamgad tie grāmatā liecinātu par šo mūsu vēstures lappusi.

Deportēto piemiņas koncerts Jāņa baznīcā

Bērnībā komponists Jēkabs Jančevskis vecmammas māsas stāstītos stāstus par Sibīrijā piedzīvoto ar lielu interesi klausījās vakara pasaciņas vietā. Pērn to noskaņā un paraugoties arī uz lielo aizbraukšanu mūsdienās, tapa skaņdarbs “Klusiņām jūra tek...”, kas izraudzīts arī par šī vakara koncerta nosaukumu. Galvenais vadmotīvs tajā ir vilcienu dūkoņa, kuru ar svilpavniekiem Sv.Jāņa baznīcā rada koristi.

Ja tā filozofiski uz to paskatās, tad ļoti liela daļa no represētajiem tiecās atgriezties mājās, tostarp arī mana ģimene. Tiecās atgriezties, lai pēc vairākiem gadu desmitiem piedzīvotu to, ka pavisam cita paaudze paši ir aizbraukuši. Tas ir tas, par ko, manuprāt, ir vērts runāt šajā skaņdarbā,” saka komponists, Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” diriģents Jēkabs Jančevskis.

Personīgos pārdzīvojumus un atmiņas par deportācijām Trešajā simfonijā ielicis arī komponists Vilnis Šmīdbergs.

Redziet, es sākumā domāju vispār veltīt savas mammas māsas piemiņai, bet es domāju, ka simfonija ir drusciņ par lielu skaņdarbs, lai veltītu vienai būtnei, ja ir cietusi vesela nācija un daudzas nācijas dēļ šiem šausmīgajiem dēmoniem,” stāsta komponists Vilnis Šmīdbergs.

Lai neaizmirstu 16 tūkstošus cilvēku, kuri 1941. gadā lopu vagonos tika izsūtīti uz Sibīriju, svarīgi par to runāt arī mūzikā – uzskata viens no koncerta idejas autoriem Valdis Butāns. Viņš arī izraudzījis koncertprogrammu, kur nebijušā kombinācijā satiekas Emīla Dārziņa jauktais koris, Kultūras akadēmijas koris “Sōla”, orķestris “Rīga”, soliste Inese Romancāne un koklētāja Līga Griķe.

„Mēs esam iekļāvuši koncertprogrammā Selgas Mences divus skaņdarbus no viņas cikla “Laika vējos” – divas daļas no šī cikla “Iesarkana saule lec”, kur tieši tiek runāts par šīm traģiskajām lappusēm mūsu tautas vēsturē. Man tas kritērijs parasti ir tāds – ja ir iespēja, ka tā mūzika uzrunā mani un orķestra mūziķus, tad es domāju, ka viņa noteikti uzrunās arī klausītājus,” norāda orķestra “Rīga” mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti