Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Trešās grupas invalīdiem un audžuvecākiem veselības apdrošināšana būs jāmaksā pašiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kas kavē ģimenes uzņemt "sistēmas bērnus"? 1. problēma – pati sistēma un birokrātija

Ugunsdzēsēju aicinājums: Ir laba sajūta palīdzēt

Reportāža: Ugunsdzēsēju aicinājums - «Ir laba sajūta palīdzēt»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

“Es gūstu gandarījumu, ka es varu kaut kam izpalīdzēt un izdarīt kaut ko nozīmīgu, jo es jūtu, ka es daru jēdzīgu darbu,” saka vairums ugunsdzēsēju. Ne tas labākais atalgojums, ne vienmēr piemērotākie apstākļi un ekipējums, fiziski un emocionāli smags darbs daudziem jo daudziem ugunsdzēsējiem glābējiem ir dzīves aicinājums. Joprojām cilvēku vieglprātība pret drošību izraisa nevienu vien nelaimes gadījumu ar letālām sekām, bet glābēji steidzās palīgā, bieži vien nedomājot par sevi.  

Rēzeknes ugunsdzēsēju depo atrodas divstāvu baltā ķieģeļu ēkā ar vairākām piebūvētām daļām. Darba dienas pirmajā pusē ugunsdzēsēji glābēji ir gatavi parādīt, kā viņi strādā un dzīvo.

Darbs notiek maiņās, viena maiņa ilgst vienu diennakti no astoņiem līdz astoņiem. Katrā dežūrmaiņā ir 15 personas. Vada komandieris Andris Kupcovs piedāvā uzlaikot ugunsdzēsēja glābēja aizsargtērpu, ar kuru dodas izsaukumos.

“Cik ilgā laikā jāsaģērbjas? Pats maksimālais laiks 45 sekundes, bet, protams, mēs to darām ātrāk. Mēs pirms tam visu saliekam, lai ērtāk to visu uzģērbt. Šeit ir aizsargzābaki, aizsargā kājas, šeit ir metāla purngals un metāla plāksne; kad ir ugunsgrēks vai tumsa, ugunsdzēsējs, neko neredzot, var uzkāpt uz naglas,” rāda Kupcovs.

Zābaki savienoti kopā ar biksēm. Virsū jāvelk jaka, kas salocīta, tā, lai abas rokas var ievilkt vienlaicīgi, un tad velkot jaka tiek pārmesta pāri galvai un ir mugurā.

Smagumu jūt no aizsargķiveres un zābakiem. Lai iejustos pavisam ugunsdzēsēja ādā, uz muguras tiek uzlikts elpošanas aparāts un uz sejas - maska, ar šādu aparātu iespējams elpot piedūmotās vietās. Uzliktā maska rada satraukumu, jo ir sajūta, ka nevar paelpot. Tomēr vīri mudina, ka ir jāizdara dziļāka pirmā ieelpa un tad varēs brīvi elpot.

Kopējais svars ar tērpu un elpošanas aparātu - 12 kilogrami, paiet var, tomēr ir sajūta, ka smagums velk pie zemes. Vīri smejas, ka tagad var mani rakstīt grafikā.

Jauns 'ķīmiskais' auto un glābšanas auto

Telpas un aprīkojumu depo izrāda divi ugunsdzēsēji glābēji, autovadītāji Raitis Jurčs un Dzintars Gorbuļs. Vīri ir atsaucīgi, stāsta un rāda visu, kas ir viņu rīcībā.

“Šī būs garāža, kur visas automašīnas stāv. Būtībā tās ir trīs cisternas, ūdenslīdēju automašīnas un kāpnes ar grozu. Pašas maiņas sākumā mūs norīko, kurā nodaļā kas būs. Šīs mūsu autokāpnes ar grozu, maksimālais augstums 37 metri, lai labāk saprastu -  deviņstāvu mājai uz jumta mēs varam uzlikt to grozu. Tiek glābti gan cilvēki, gan celti dzīvnieki no kokiem,” stāsta ugunsdzēsēji.

Ugunsdzēsēji glābēji ved uz garāžu, kur atrodas divas jaunākās automašīnas, tās uz depo atsūtītas vien šajā vasarā. Rēzeknes depo garāžās iespējams izvietot jauno tehniku, diemžēl ir posteņi, kā Viļānu vai Maltas, kur jauno tehniku nevar piegādāt, jo ir nepieciešams vispirms pārbūvēt garāžas.

Tās šobrīd ir par zemu vai par šauru, jaunā tehnika tajās neietilpst. Tomēr arī vecajai tehnikai ir savas priekšrocības, jo īpaši pa lauku ceļiem ar to vieglāk izbraukt.

Esam garāžā, kur atrodas divas jaunākās depo automašīnas.

“Notika apmācības visiem, kas ar viņām brauc - ar ķīmijas auto un ar glābšanas auto. Glābšanas auto ir manipulators - ja mašīna apgāzusies, var pacelt. Ķīmiskais auto - ķīmiskām avārijām. Spectērpi aprīkojumā, kuri aizsargā mūs no dažādu ķīmisko vielu iedarbībām, no gāzēm. Protams, katrs izsaukums ir savādāks. Jāskatās, kādas ir vielas, un izvēlamies tāpēc tērpus,” stāsta glābēji.

Ugunsdzēsējiem aizsargtērps jāuzvelk maksimāli 45 sekundēs, bet automašīnai no depo jāizbrauc 90 sekundēs. Katra sekunde ir no svara, kad notikusi nelaime.

Pašu spēkiem remontē sev telpas

Telpas Rēzeknes depo ir lielas, šķiet, viens gaitenis aiz otra. Ar tehniskām iekārtām Rēzeknes depo ir aprīkots, un ugunsdzēsēji var lepoties, ka ir jaunas automašīnas, bet telpas gan prasītos pēc remonta.

Ēkā ir jūtams padomju laika interjera mantojums. Ir izstaigāts grīdas segums, vietām ar caurumiem, telpās, šķiet, pietrūkst gaismas, tās ir pārāk tumšas.

Dzintars un Raitis ved uz trenažieru zāli. Ugunsdzēsējiem jāuztur sevi fiziskajā formā, reizi gadā jāpilda normatīvi, jāskrien simt metri, kross, jāizpilda vēdera prese, pievilkšanās pie stieņa vai atspiešanās guļus. Trenažieru telpu ugunsdzēsēji iekārtojuši pašu spēkiem.

“Paši cenšamies visu piekrāsot, pieremontēt, savest visu kārtībā; viss, kas šeit ir, pašu rokām uzbūvēts, varbūt kaut kādi atsvari ir iegādāti, bet visas konstrukcijas ir pašu rokām taisītas, tā arī trenējamies,” stāsta glābēji.

Šobrīd ugunsdzēsējiem lietainā laika dēļ vismaz reizi nedēļā nākas doties uz vietu, kur dubļos iestigusi neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīna.

“Apstākļi tagad ir slapji, zeme ir izmirkusi, un tās mašīnas netiek līdz galamērķim. Gadās tā, ka mēs slimniekus nesam no pašas viņu mājas līdz tai automašīnai. Paši arī, gadās, nevaram piebraukt. Mums ir motorsūkņi, tos izmantojam dzēšanai, visu darām iespējamo, jo aprīkojums ir tāds, kāds viņš ir,” stāsta ugunsdzēsēji.

"Brauc pārāk lēni un bez ūdens"

Ugunsdzēsēji savu darbu darba pašaizliedzīgi. Darbs ir bīstams, tas prasa fizisko un emocionālo izturību, tomēr sabiedrībā par ugunsdzēsējiem valda pieņēmumi, kas nav glaimojoši. Uz notikuma vietu braucot pārāk ilgi un cisternas esot bez ūdens. Arī paši ugunsdzēsēji zina un nevienu vien reizi ir dzirdējuši sev veltītos pārmetumus.

“Ļoti bieži, un tas arī ir jāpārdzīvo, jo nav laika katram izskaidrot, ka mums ir attālums, ka mums ir laiks, lai atbrauktu, protams, tas ir pārdzīvojums, bet, runājot par ūdeni, mums vienmēr ir cisternas uzpildītas pilnas,” viņi saka.

Cisternās ir trīs tonnas ūdens, un ar šo ūdens daudzumu pietiek kādām desmit minūtēm, pēc kurām ugunsdzēsējiem jādodas atkal uzpildīt ūdeni. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka cilvēki, kuri izsauc ugunsdzēsējus, zina arī tuvāko ūdenstilpni vai ūdens ņemšanas vietu, kur iespējams uzpildīt cisternas.

Filmējot aizmirst izsaukt glābējus

21.gadsimtā mobilie telefoni gan palīdz ugunsdzēsēju darbā, gan arī traucē. Ar mobilo telefonu palīdzību šobrīd iespējams ātrāk no notikuma vietas izsaukt ugunsdzēsējus, tomēr ar telefoniem ir iespēja arī filmēt, un tā ļoti bieži sabiedrībā kļūst par prioritāti.

“Deg māja, mēs atbraucam, un viens stāv filmē; mēs prasām - varbūt [tur] ir cilvēki, ko zināt. “Netraucējiet, dod man filmēt”. Vai arī pieci filmē un prasa, kāpēc tik ilgi braucāt, bet viņi pieci filmē, bet neviens nav piezvanījis,” stāsta glābēji.

Četri gadi kopš Zolitūdes traģēdijas: “Bija sajūta, ka zem būvgružiem var atrasties dzīvi cilvēki”

Šogad 21.novembrī aprit jau četri gadi kopš Zolitūdes traģēdijas, notikums, kurā cilvēki paļāvās uz ugunsdzēsējiem glābējiem, ka viņu tuvinieki veikala drupās tiks atrasti un būs dzīvi.

Vladimirs Movčans ir ugunsdzēsējs glābējs, autovadītājs Rēzeknes daļas Viļānu postenī, pirms četriem gadiem diennakti piedalījās glābšanas darbos Zolitūdē.

“Kad notika Zolitūdes traģēdija, es mācījos koledžā. Mēs no rīta atnācām uz nodarbībām, un mums paziņoja, ka mēs brauksim strādāt uz Zolitūdi. Jau atbraucot uz notikuma vietu, es sajutu to sāpju atmosfēru, kura bija gaisā, es redzēju visus tos cilvēkus, kuri stāvēja pie nožogojuma un aizdegtās sveces,” atcerējās Vladimirs.

“Sajutu atbildības nastu, ka tieši mūsu dienestam cilvēki uzticas un viņi cer ieraudzīt savus tuviniekus. Tas mani stipri motivēja izdarīt pēc iespējas vairāk, strādāt īsti nejūtot nogurumu. Ļoti cerēju atrast izdzīvojušos cilvēkus; pat sākumā, kad mēs atbraucām, spēru pirmos soļus iekšā veikalā, man bija bail spert tos soļus, jo man visu laiku likās, ka zem būvgružiem var atrasties vēl dzīvi cilvēki. Un es varu uzkāpt virsū,” stāsta Vladimirs.

Vladimiram gan nevienu dzīvu cilvēku veikala drupās neizdevās atrast.

Viņš strādā šai profesijai jau piecus gadus, viņš vēlas darīt darbu, kas ir noderīgs.

Jautāts, vai pēc Zolitūdes viņam ir mainījusies attieksme pret darbu, Vladimirs atbild: “Jā, es sapratu, cik cilvēku dzīvība ir trausla un ka tā var jebkurā mirklī pārtrūkt.”

“Kad es jau atgriezos uz savu dienesta vietu, es zināju, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir īstā vieta, kur es gribētu strādāt. Lai man būtu vēl iespēja kādam izglābt dzīvību vai palīdzēt. Un tā ir laba sajūta, kad mums izdodas izglābt kādu māju vai dzīvnieku. Tad mēs braucam no izsaukumu ar tādu lielu gandarījumu, ka ir padarīts liels darbs,” atzīst Vladimirs.

Šā gada sākumā alga ugunsdzēsējiem ir palielināta. Šobrīd vidēji mēnesī pēc nodokļu nomaksas ugunsdzēsējs glābējs saņem aptuveni 580 eiro. Ugunsdzēsēji atzīst, ka ir cilvēcīgi gribēt lielāku atalgojumu, tomēr neviens intervijās nežēlojas.

Vladimirs atzīst, ka arī viņš reizēm domā, kā ir atalgots viņa darbs.  “Bet es arī saprotu, ka valstī ir diezgan daudz daļas, un valsts tīri finansiāli nevar visiem izmaksāt lielas algas, tas ir jāsaprot. Pēdējos gadus es uzskatu, ka mūsu dienests diezgan strauji attīstās,” viņš piebilst.

Vairākiem ugunsdzēsējiem šī profesija ir pārmantota no saviem tēviem, vectēviem. Tā ir goda lieta - būt par ugunsdzēsēju. Rēzeknes depo ir spēcīgi vīri, kas lepojas ar savu darbu, savu depo un labprāt rāda un stāsta par to arī citiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti