Muzeja kodolu veidos vēsturiskā Anatomijas muzeja kolekcija, kas izveidota 20. gadsimta 20. - 30. gados un kam ir kultūrvēsturiska vērtība.
Līdz šim tā vairāk tika izmantota studiju un zinātniskām vajadzībām, bet līdz ar jauno muzeju tā kļūs atvērta visplašākajam skatītāju lokam un to papildinās arī dažādas muzejā notiekošas sociālas un izglītojošas aktivitātes.
“Šī ir renovētā ēka, kas vēsturiski bija zirgu stallis. Ēka ir piederējusi visu laiku Rīgas Stradiņa universitātei, izmantota gan kā mācību telpa, gan kā noliktava. Tagad tā ir renovēta, un šeit būs Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs,” stāsta muzeja speciāliste Ilze Sirmā.
Ārējā veidolā senatnīgais mijas ar jauno, un tā būšot raksturīga iezīme visam muzejam.
Pirmā telpa ir vestibils, kur Latvijas Radio satiek arī muzeja attīstības projekta vadītāju Ievu Lībieti. Vestibilā būs informācijas centrs, kase un suvenīru veikals. Bet jau tagad vienā no nišām redzams arī kāds eksponāts, kas nešaubīgi izvēlēts par muzeja apmeklētāju sagaidītāju.
“Tas bija 1925. gadā. Par viņu gidi laika gaitā attīstījuši dažādas leģendas, par ko mums pagājušajā gadā bija izrāde “Līķu grāmatas stāstiņi”, mēs ceram, ka arī jaunajās telpās izdosies šo izrādi uzvest,” atklāj Sirmā.
Arī tālāk iekštelpās senatnīgais cieši savijas ar moderno. Piemēram, līdzās jaunajām vitrīnām, kas aprīkotas ar mūsdienu tehnoloģijām, redzamas arī vēsturiskās, nu jau var teikt, leģendārās vitrīnas, kas pagājušā gadsimta 20. gados bija speciāli pasūtītas Anatomijas muzeja vajadzībām.
Tās tagad rūpīgi restaurētas, saglabājot arī vecos stiklus un plauktus.
“Šeit mums pagaidām ir aptumšotas vitrīnas, kurās jūs redzat vienus no laikam mūsu unikālākajiem preparātiem, ar ko mēs noteikti izceļamies citu Anatomijas muzeju starpā, tie ir korozijas preparāti – aptumšotas vitrīnas ir tāpēc, ka viņi ir ļoti jutīgi pret apgaismojumu,” stāsta Ieva Lībiete.
Vizuāli korozijas materiāli atgādina ļoti smalkus un trauslus sazarotus tīklojumus, kas, izrādās, ir atlējumi no dažādu orgānu sīkajiem asinsvadiem.
Pirms 100 gadiem izgatavotās vitrīnas, kurās tie atrodas, ir restaurētas, bet pašus korozijas materiālus trausluma dēļ nav iespējams restaurēt, tie vienkārši ļoti uzmanīgi jāuzglabā.
Nākamā ļoti apjomīga vitrīna veltīta kaulu un kustību sistēmai.
Piemēram, šeit var ļoti uzskatāmi ieraudzīt, no kā sastāv cilvēka galvaskauss, un tie ir 22 dažādi kauli.
Katru kaulu var aplūkot atsevišķi gan modelī no vēsturiskā muzeja krājuma, gan turpat blakus redzamajā animācijā ar tā saukto uzsprāgstošo galvaskausu.
Kaulu sistēmas vitrīna ļoti uzskatāmi parāda arī, cik mēs katrs esam dažādi un ka standarta anatomiskais ķermenis, ko mēs esam pieraduši redzēt Anatomijas grāmatās, būtībā ir abstrakcija.
Šo dažādību uzsvērt arī ir viens no visas jaunās ekspozīcijas galvenajiem mērķiem kopumā.
“Piemēram, šie visi ir mūsu, cilvēku, krūšu kauli, kuriem būtu normālā anatomijas grāmatā jāsastāv no krūšu kaula ķermeņa, no šķēpveida izauguma, no krūšu kaula roktura. Bet šeit mēs varam redzēt, ka tās variācijas ir bezgalīgas. Sākot ar to, ka krūšu kauls var būt dalīts – vienā, divās, trijās, četrās daļās, ka krūšu kaula ķermenī vai viņa šķēpveida izaugumā var būt atveres. Nu ka te ir bezgalīga dažādība, kādā mēs varam būt veidoti,” saka Ieva Lībiete.
“Jā, un tā dažādība uzreiz nenozīmē, ka tā ir patoloģija,” piebilst Ilze Sirmā.
Līdzās anatomiskajām kolekcijām pirmajā stāvā iekārtota arī Antropoloģijas telpa, kurā skatāmi galvaskausi, iegūti arheoloģiskajos izrakumos, visvecākie no tiem piederējuši senajiem zemgaļiem 5.-6. gadsimtā.
1. stāvā skatāmo turpina ekspozīcijas pazemes stāvā, kas veltītas iedzimto anomāliju kolekcijām un pētījumiem, kas savulaik veikti Anatomikumā, pētot iedzimtību.
Te skatāma, piemēram, cilvēku pirkstu atlējumu kolekcija ar iedzimtām patoloģijām.
“Tā ir veidota no dzīviem cilvēkiem. 20. gadsimta 20.-30. gados, ja ārstu redzeslokā šādi cilvēki nokļuva, tad viņi bieži ziņoja Anatomikuma darbiniekiem, ka šāds pacients ir bijis, un tad viņi ieradās pie viņa noņemt atlējumu,” stāsta Ieva Lībiete.
“Viņus interesējusi arī trešo krūtsgalu parādīšanās cilvēkiem, kā arī tāds fenomens, ko sauca tolaik par hermofrodītismu jeb mūsdienās tas būtu starpdzimums. Mums ir arī šādu cilvēku atlējumi un slapjie preparāti. Un arī mūsu viena tāda laikam visīpatnējākā kolekcija, kas ir tetovēto ādu kolekcija,” kolekcijas uzskaita Lībiete.
No citām atsevišķi pazemes stāvā iekārtota telpa, kurā skatāma embrioloģiskā un teratoloģiskā kolekcija, atsevišķi tādēļ, ka Ievas Lībietes pieredze liecina, tā mēdz būt ļoti sensitīva tēma un ne visi to spēj skatīties.
“Tā arī kolekcija, kas tapusi lielākoties 20. gadsimta 20.-30. gados, kad kolēģi, kas strādāja, piemēram, ginekoloģijā un dzemdniecībā, ir Anatomijas muzejam sūtījuši šādus bērnus, kas ir dzimuši ar iedzimtām anomālijām, pētniecībai. Un Anatomikumā tad viņi ir saglabāti,” stāta Lībiete.
Ekspozīcijas apdzīvo jaunā muzeja pagrabstāvu un 1. stāvu, 2. stāvā savukārt ir publiskās telpas, kur notiks izstādes, dažādi pasākumi un nodarbības.
Plānots, ka jauno Anatomijas muzeju atklās šī gada nogalē.
