Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Attiecību atkusnis Korejas pussalā – pamats sarunām vai īss atelpas brīdis?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Jaunā realitāte. Māra Zandera komentārs

Reportāža: Jaunieši stundām sēž sociālajos tīklos, mediju prasmes - atšķirīgas

Reportāža no trīs skolām: Jaunieši stundām sēž sociālajos tīklos, bet mediju prasmes - atšķirīgas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Mūsdienās jau no agra vecuma īpaši aktuāla ir prasme analizēt informācijas avotus, vēstījumus. Šobrīd topošajā jaunajā mācību saturā medijpratībai atvēlēta salīdzinoši neliela loma, kas gan jau ir vairāk nekā līdz šim. Latvijas Radio uzrunātie jaunieši trijās Latvijā skolās – Rīgā, Cēsīs un Rēzeknē – stāsta, ka ļoti daudz laika pavada sociālajos tīklos, arī informāciju nereti iegūst tur, jaunieši patērē ziņas arī ārzemju portālos, savukārt skolotāju prasmes orientēties modernajās tehnoloģijās un internetā nereti novērtē kritiski.

 

Kāpēc pēdējos gados tik daudz runā par medijpratību?

„Kritiskā domāšana un prasme analizēt informācijas vēstījumus un arī avotus un pasniegšanas nolūku ir bijusi svarīga vienmēr. Bet tomēr šobrīd, kā zinām, gan ģeopolitiskā situācija, gan aizvien pieaugošais informācijas apjoms mūsdienās padara medijpratību par vienu no nepieciešamākajām prasmēm,” tā pērn vasarā, kad vēl tikai tapa pirmais pētījums par Latvijas iedzīvotāju medijpratību, stāstīja Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperte Klinta Ločmele.

 „Nav runa tikai par informāciju, kuru veido mediji, kuriem ir redakcionālā atbildība un arī ētikas kodekss, bet arvien pieaug tādas informācijas apjoms, kurai mēs nemaz nezinām autoru, vai arī kura varbūt apzināti veidota kā maldinoša,” skaidroja Ločmele.

Tādēļ Klinta Ločmele allaž salīdzina medijpratību ar GPS navigatoru. Aizvien pieaugošais informācijas apjoms, ar kuru saskaras cilvēki, ir kā nezināmas pilsētas ielu labirints.

Ja cilvēkam piemīt medijpratība, tad kļūst krietni vienkāršāk orientēties informācijā un neapmaldīties tajā.

Tad vasaras vidū tapa pētījums un kļuva skaidrs - daļai iedzīvotāju prasmju, lai orientētos informācijā, nepietiek. Apmēram puse iedzīvotāju nevar lepoties ar augstu medijpratību. Baltijas mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša uzsver – medijpratība nav izvēle.

 

„Bez medijpratības vienkārši nav iespējams funkcionēt pilnvērtīgi kā pilsonim demokrātiskā sabiedrībā,” saka Ruduša.

Jaunieši atzīst – sociālajos tīklos pavada daudz laika

Kāds ir tieši bērnu un jauniešu medijpratības līmenis, to rādīs Kultūras ministrijas pētījums, kuru prezentēs 6. februārī.

Taču tā rezultāti liecina par vajadzību gan medijiem, gan izglītības sistēmai domāt par izmaiņām.

 Latvijas Radio runāja ar dažiem triju Latvijas skolu jauniešiem Rēzeknes 3.vidusskolā, Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā un Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzija par viņu pieredzi un iemaņām.  

Ziemeļvalstu ģimnāzijā Rīgā Latvijas Radio runāja ar 12.klasi. Kabinetā skolas solos - apmēram 25 jaunieši.

Visi klasē esošie atzīst, ka ir reģistrējušies “Facebook”, tviterī vai citos sociālajos medijos. Vairums piekrīt, ka ieiet sociālajos tīklos biežāk nekā desmit reizes dienā. Daļa jauniešu arī atzīst, ka ieiet sociālajos tīklos stundu laikā vai naktī. Dažiem tas traucē stundu laikā vai aizmigt.

Kāds puisis atbild:

„Nevar aiziet gulēt vienkārši. Es vienkārši skatos, kas notiek pasaulē. Kas vien tur ir. Gan ziņas, gan, ko draugi dara, gan smieklīgus kaķu video un tā tālāk.”

 

Pieredzē dalās jauniete: „Tad, kad garlaicīgi stundās paliek, tad tu vairāk nespēj koncentrēties. Tad kaut kā automātiski, lai nerunātu, netaisītu troksni, kaut ko paskaties telefonā. Kaut kādi posti “Facebook”, kaut kādas ziņas “Delfi” vai “Tvnet”, vai video skaņu noņem un paskaties kaut ko.”

Arī citur vidusskolēni atzīst - sociālajos tīklos pavada daudz laika:

„Ir ļoti dažādi sociālie tīkli, kur es sēžu, kur es kaut ko skatos. Piemēram, ir “Instagram”. Es tur ļoti daudz laika pavadu. Man ļoti patīk skatīties skaistus profilus, skaistas fotogrāfijas, kaut kādus populārus cilvēkus, sekot, kā viņi dzīvo. Tas ir interesanti ļoti. Un arī “Facebook”. Tur vairāk sazināšanās dēļ, kaut kādas ziņas arī.”

Kāda cita jauniete lieto “Facebook”, “Instagram”, “Vkontakte”:

„Es pavadu sociālajos tīklos ļoti daudz laika. Pat varu sēdēt stundām. Pat naktī. Stundas laikā skolā varbūt nē, bet starpbrīžos visu laiku.”

Piemēram, sarakstās ar paziņām un draugiem, kas nav klasesbiedri. Lasa ziņas, citu informāciju. Arī skatās kādas jautras fotogrāfijas, lai nebūtu garlaicīgi.

„Man liekas, es esmu daudz atvērtāka sociālajos tīklos nekā dzīvē, jo es varu brīvi sarakstīties, brīvi savu domu izstāstīt. Man nav adreses, man nav telefona numura sociālajos tīklos. Kuriem vajag, tie zina šo informāciju. Man liekas, jā [sociālajos tīklos jūtos drošāk nekā dzīvē.] Vari brīvi darīt jebko, jo šo informāciju uzzinās vai nu tikai draugi, vai neviens,” atzīst jauniete.

Viss ir internetā - saka kāda cita jauniete. Ikdienas darbiem tas netraucē, bet gan ir labs palīgs. Arī mājasdarbus nevajag pierakstīt, jo tie atrodami e-klasē.

„Es sociālajos tīklos pavadu visu savu dienu. Man liekas, ka es nevaru arī stundu bez interneta. Es visu laiku sēžu tur. Man ir interesanti lasīt ziņas, kā arī sarakstīties. Tas ir ļoti bieži,”  saka cita jauniete.

Internetā lasa arī ārzemju medijus

Kā var secināt, no radio, televīzijas vai avīzēm uzrunātie skolēni informāciju gūst salīdzinoši reti.

Kāda vidusskolniece atbild – visbiežāk lieto “Facebook”, jo tur esot viss un visi. Dažkārt ziņas skatās televīzijā, taču kanālus nosaukt nevar: „Tur arī ir daudz kas un varbūt ir runāts skaidrāk nekā internetā. Visbiežāk es skatos… Nu, latviešu televīziju reti. Tikai ziņas. Bet laikam ārzemju, bet nezinu kādus, jo nosaukumu es neskatos. Es parasti skatos programmu, kas tur ir, un to skatos.”

Pārsvarā tā esot Krievijas televīzija, retāk LNT.

Tāpat dažkārt līdzās nopietnākai informācijai lasa arī dzelteno presi. Citi savukārt ziņām neseko.

„Ļoti reti, es to nedaru bieži. Es neieeju tur “Apollo” vai “TVnet”, kā arī “Facebook” kaut kāda veida ziņās.”

Pārbaudi savu medijpratību tagad!

Pārbaudi savu medijpratību tagad!

Uzzini, cik labi tu spēj atšķirt ziņas no reklāmām, politiķus no kaķiem un faktus no pārliecības. Izvēlies pareizo atbildi no trim variantiem LSM un medijpratības inciatīvas “Pilna doma” testā. 

 

 

„Sociālajos tīklos sekoju tiem masu medijiem un var redzēt titulus un, ja mani interesē, uzspiest un palasīt tālāk. [Sekoju] daudziem. “Delfi”, man notifikācijas nāk uz telefonu. Jā, tas ir vienīgais no latviešu masu medijiem. [No ārzemju] „The Washington Post”, „The Sun”, „The Bulletin”.”

„„The Guardian” aplikācija telefonā. Dažādas citas ziņu aplikācijas arī.”

Vairāki jaunieši nosauc: “Apollo”, “TVnet”, “Delfi”, “Kas Jauns”.

Jaunieši ārpus Rīgas norāda - ja mājās redz vietējo avīzi, tad pasala to: „Ne bieži [lasu ziņas], bet dažreiz sanāk ieiet internetā tieši paskatīties. Vai arī, kad mājās ir “Druviņa”, tad lasu Cēsu ziņas.”

„Laiku pa laikam, kad mājās parādās “Druviņa”, tad es lasu un dažreiz ieeju “TVnetā” vai “Delfos”. Citreiz internetā izlasu kādus ziņu virsrakstus. Sīkāk izlasu, ja kaut kas interesē, bet parasti no rītiem tikai skatos ziņas un viss.”

„Īsti nē [nelasu ziņas], tikai tas, ka uzlec uz ekrāna.”

„Dažreiz lasu internetā “Delfus”, bet tas arī viss.”

„Ja nu vienīgi, kad “tviterī” redzu kādu, viņiem tie populārie heštegi ir, un apskatos, varbūt viņiem tur kaut kas interesants. Kāda tēma ir, un tad es vairāk pameklēju pa citām mājaslapām.”

Prasmes atšķirt uzticamu informāciju atšķiras

Prasmes atšķirt uzticamu informāciju no maldinošas uzrunātajiem jauniešiem ļoti atšķiras. Pārliecinošāki ir tie, kas paši interesējušies par šiem jautājumiem vai, piemēram, piedalījušies debatēs par tematu, vai Latvijā ir pieprasījums pēc kvalitatīva mediju satura.

„Vai ir tiešām fakti skaitliski. Un, piemēram, citāti. Un arī autori, piemēram. Jo, ja nav autoru, tad tā ziņa var būt vienkārši no kaut kurienes paņemta,” avotu uzticamību raksturo kāda jauniete.

„Vai nav tā, ka virsraksts ir par vienu tēmu, bet raksts par citu,” piebilst cita vidusskolniece.

„Paskatīties vairākus medijus, vai apstiprinās arī citās vietās. Un, ja nē, tad pašam palasīt un ieinteresēties par to tēmu.”

„Salīdzināt vairākus [atšķirīgus] avotus. Jo, piemēram, manuprāt, “Delfiem” arī dažreiz nevar ticēt. Man bieži traucē tas, ka bieži vien ir nepareiza latviešu valoda. Ārzemju [avoti] bieži liekas vairāk uzticami, nezinu, kādēļ.”

 

 

Dažkārt vidusskolēni nevar paskaidrot, kāpēc kādus avotus uzskata par uzticamiem vai neuzticamiem. Piemēram, kāda skolniece saka - uzreiz ir redzams, kad “Facebook” ielikta kāda absurda informācija.

„Es nesaprotu, kā cilvēki var ticēt tam un diskutēt par to, jo no pirmā acu skatiena ir saprotams, ka tas ir aplams, ka tā nevar būt. [Saprotu to] tikai pēc sajūtām, man liekas.”

Medijpratību pamazām iekļauj izglītības saturā

Var secināt, ka ar jauniešiem par medijpratību runā maz. Ja to nedara ģimenē, tad arī skolā par to ne vienmēr uzzinās. Cits jautājums – ja jaunieši izglītojas ārpus skolas: piedalās projektos, interesējas par šo tematu, piedalās debatēs. To apliecina gan uzrunātie jaunieši, gan arī skolotāji. Skolēni gan norāda, ka runā skolā par medijpratību skarošiem jautājumiem, nenosaucot to vārdā.

Audris stāsta par savu pieredzi: „Baigi nav runāts. Pagājušajā gadā 11. klasē bija priekšmets "Politika un tiesības". Un skolotājs mums lika sekot līdzi notikumiem, kas notiek pasaulē un Latvijā. Tad vairāk sanāca lasīt tās ziņas un apspriesties ar viņu, kuri avoti ir patiesāki, kādi fakti ir vairāk minēti.”

 Jau šobrīd dažādu mācību priekšmetu standartu saturā iekļauti medijpratības jautājumi.

Valsts izglītības satura centra mācību satura speciāliste Sandra Falka stāsta, ka  „piemēram, 9. klasi beidzot, sociālajās zinībās izglītojamais atbilstoši mācību mērķim patstāvīgi izvēlas un lieto piemērotus informācijas avotus, kritiski novērtē, izvēlas un izmanto mācību uzdevumam atbilstošu informācijas ieguves veidu”.

“Viņš prot dažādos veidos sistematizēt un apkopot informāciju un tamlīdzīgi,” norāda Falka.

Viņa gan piebilst, ka problēmas pastāv ar iegūto zināšanu pielietojumu ikdienas dzīvē.

Acīmredzami, ka šobrīd mācību saturā medijpratībai nav veltīta pietiekama loma. Arī uzrunātie skolēni uzskata, ka par to skolā jārunā vairāk.

„Es domāju, ka tas ļoti noderētu,” pārliecināta Madara.

„To būtu vairāk jāsāk mazākās klasēs darīt. Man ir jaunāks brālis, kuram ir deviņi gadi. Es ar viņu diezgan daudz runāju par to, kādas ziņas ir īstas, bet kas ir tikai izdomāts, lai piesaistītu uzmanību. Es viņam arī stāstu par to, kādas bildes var likt tajā pašā “Instagram” vai “Facebook” un kādas nevajadzētu likt. Par to noteikti vajadzētu jau stāstīt mazākās klasēs, jo tagad jau mazi bērni sāk izmantot telefonus, viedtālruņi jau 1.-2. klasītē bērniem ir,” saka Audris.

„Mēs jau esam visi šeit klātesošie gandrīz jau piedzīvojuši šo izaugsmi skārienjūtīgiem telefoniem, gan internetam. (..) Tagad jau jebkurš gandrīz var paņemt izveidot mājaslapu un rakstīt ziņas, kādas vien grib,” norāda Valters.

Skolēnu un skolotāju prasmes – “šķēres, aiza, plaisa”

Vai skolotāji ir gatavi runāt vienā valodā ar saviem audzēkņiem par šiem jautājumiem?  Šķēres, aiza, plaisa – šāds raksturojums jauniešu un skolotāju atšķirīgajām prasmēm izskan teju no visām iesaistītajām pusēm, tajā skaitā no ekspertiem, kas pasniedz skolotājiem medijpratību.

Par to runā tostarp Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Ingūna Irbīte. Viņa strādā arī Izglītības attīstības centrā, kas skolotājiem piedāvā tālākizglītības kursus.

„Tradicionālos formātos mēs esam prātīgāki. Un savukārt jaunajos, iespējams, kaut kādos aspektos - jaunieši. Lai gan droši vien tā mūsu paaudze ar to savu dzīves un sabiedrisko procesu izpratnes pieredzi varbūt viltus ziņas, īpaši tekstuālās, spēj labāk šifrēt nekā jaunieši,” spriež Irbīte.

„Šķēres” starp jauniešu un skolotāju prasmēm pierāda arī Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekānes Andas Rožukalnes pētījums par skolotāju pašvērtējumu dažādos medijpratības jautājumos. Secināts - skolotāji jūtas labi tradicionālo mediju vidē. Tikmēr viņu audzēkņi, pēc skolotāju paustā, par to saprot maz. Taču skolēni medijpratību izpauž caur aktīvu tehnoloģiju lietojumu, kur vāji ir skolotāji.

Tāpēc kopīgus saskarsmes punktus atrast ir grūti, un tā ir problēma, uzskata Rožukalne.

Ko par skolotāju prasmēm saka jaunieši?

„Kā lietot datorus, kā internetu lietot, ir pamatīga tāda aiza [starp skolotājiem un skolēniem], varētu teikt. Pat, ja tie ir zinoši skolotāji, viņi nezina, kā lietot internetu, un arī var parādīties, ka viņi var nelietot pareizi “Facebook”, gan pat e-klasi, tur daudzreiz kļūdas visādas rodas. Būtu jāpiestrādā vairāk. Vai arī vismaz kādi kursi jāizveido, kad skolotājiem palīdz,” saka kāds vidusskolēns.

„Man liekas, ka mūsdienās ir ļoti daudz skolotāju, kuri ir ļoti gudri arī šajos visos medijos, sociālajos tīklos, bet mūsu skolā, man liekas, ka nē. Dažreiz es redzēju dažus mūsu skolotājus sociālajos tīklos. Vienu vai divus. Bet, man liekas, ka viņi nesēž un nesaprot. Arī stundu laikā viņi sēž internetā vai pie datora un nesaprot, ko viņiem darīt,” saka cita jauniete.

Jaunajā mācību saturā medijpratībai būs liela loma

Kamēr skolēni dažkārt lasa to, kas „izlec uz ekrāna” vai par ziņas patiesumu spiesti spriest „pēc sajūtām”, lielā mērā par jauniešu medijpratību atbildība novelta tieši uz dažkārt maz par to zinošo skolotāju pleciem. Tieši no skolotāja iniciatīvas, intereses un prasmēm atkarīga skolēnu medijpratība, jo mācību saturs, kā atzīst arī Valsts izglītības satura centrā, vairs nav laikmetam tik atbilstošs.

“Skola2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa gan norāda, ka jaunajā mācību saturā medijpratībai paredzēta ļoti liela loma.

Tās elementi caurvīs visas mācību jomas. Piemēram, bērni mācīšoties, kā vispār rodas zināšanas.

„Medijpratību mēs redzam kā ļoti svarīgu sasniedzamo rezultātu, mēs gan to neesam definējuši kā tādu atsevišķu sasniedzamo rezultātu kopu, kuru precīzi tā arī nosauktu, tādēļ varbūt grūti ir to uzreiz ieraudzīt,” saka Oliņa.

Publiski pieejamajā un sabiedriskajai apspriešanai nodotajā dokumentā „Izglītība mūsdienīgai lietpratībai: mācību satura un pieejas apraksts” medijpratības gandrīz nav.

Pāris rindkopas veltītas digitālajai prasmei, kas gan nav tas pats.

Varbūt labs sākums būtu savā starpā vienoties par pamatjēdzienu izpratni. Proti, pat izpratne par medijpratību abās ministrijās ir atšķirīga. Piemēram, Zanes Oliņas izpratnē medijpratība ir nozīmīga digitālās prasmes komponente, tikmēr Kultūras ministrija un arī mediju eksperti uzsver – digitālā prasme ir tikai daļa no medijpratības.

Par to, ka runāšana skolās par medijpratību arī turpmāk varētu būt atkarīga no skolotāju iniciatīvas, satraukta Kultūras ministrija.

 Līdz šai dienai turpinās sabiedriskā apspiešana jaunā mācību satura projektam, un Kultūras ministrija sagatavojusi savus priekšlikumus. Jaunajā mācību saturā ar tiem vēlas uzsvērt zināšanas par medijiem kā par ceturto varu, par mediju lomu un nozīmi demokrātiskā sabiedrībā. Jautājums paliek, cik lielā mērā priekšlikumus ieviesīs un vai par medijpratību būs atrodama informācija jaunajos mācību līdzekļos, kurus šobrīd jau izstrādā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti