Indras Mūzikas un mākslas skolā Latvijas Radio sagaida Māris Susejs – viens no četriem pedagogiem skolā. Viņš māca zīmēšanu, gleznošanu un kompozīcijas pamatus Baltkrievijas pierobežas bērniem. Tepat notiek deju mēģinājumu.
Māris Susejs: Tie ir visi pierobežas bērni: baltkrievi, poļi, čangaļi, latvieši, krievi.
Latvijas Radio: Un kā viņi sarunājas?
Oficiālā valoda stundās ir latviešu valoda. Es uz pusslodzi, par ko man nemaksā, esmu arī latviešu un krievu valodas skolotājs, jo bērni galvenokārt ģimenē sarunājas vai nu poļu, baltkrievu vai krievu valodā.
Viņiem paskaidro visu valodā, kurā viņi saprot?
Es runāju latviski, bet starpbrīžos viņi savā starpā runā krieviski, latviski. Te ir bērni, kuri atvesti no Robežniekiem, no Piedrujas, un te ir no Indras – tā ir visa ''banda''. Mēs vadājam no visiem pagastiem. Tikai tādā veidā mēs varam uzturēt mākslas skolu.
Skolā mācās aptuveni 70 bērni. Dodoties no vienas nodarbību telpas uz nākamo, pa ceļam Māris norāda uz Valsts prezidenta Egila Levita bildi.
Viņš ir malacis. Pārējie nebrauca, bet viņš, kad tikko sāka savu pilnvaru termiņu, viņš atbrauca uz pierobežu. Viņš parādīja, ka tas viņam it kā ir aktuāli. Varbūt tas bija simboliski, bet tas bija forši.
Vai iedzīvotāji to arī novērtēja?
Jā.
Cik pedagogu šeit ir?
Mēs esam četri, bet pamatā ir trīs pasniedzēji.
Māris iepazīstina ar bērniem: "Šī meitene ir no Piedrujas. Viņa sargā Latvijas–Baltkrievijas robežu, jo Piedruja ir puskilometra attālumā no Baltkrievijas. Ja vajag, viņa ar radiem sarunājas, vienkārši bļaujot, jo daudzi radi ir palikuši Baltkrievijas pusē. Piedruja un Druja agrāk savienoja vienu sadzīves telpu. Tagad šķīrušies. Robeža ir precīzi pa vidu, un pārceltuves pa vidu vairs nav.
Skolotājs uzsver, ka Indrā ir ļoti daudz cilvēku, kas ar radniecības saitēm saistīti ar Baltkrieviju.
"Tas nav ne pluss, ne mīnuss, bet, ja mēs runājam par informatīvo telpu, tad tas ir nedaudz cits stāsts. Mēs par to runājām jau pirms desmit gadiem. Uz Indru atbrauca arī deputāti un žurnālisti. Mēs teicām, ka pierobeža informatīvā ziņā ir atvērta. Šeit cilvēki, ieslēdzot televizoru, bez maksas var redzēt trīs Baltkrievijas kanālus, agrāk tas bija viennozīmīgi un par velti. Lai agrāk tik vienkārši varētu skatīties Latvijas TV kanālus, vajadzēja nopirkt dekoderu un maksāt mēneša maksu. Lauku cilvēks citreiz to nevar atļauties.
Un tagad ir pienācis šis brīdis, ko es saucu par „labu bliezienu pa seju”. Tagad visi runā: „Ak dievs, kas te notiek!”
Gadās arī, ka skolās bērni uz jautājumu, kas ir Valsts prezidents, atbild, ka Lukašenko. Divdesmit gadus neviens neko īsti nav darījis, lai šo informatīvo telpu stiprinātu. Bērns skatās šo televīziju, vecāki aizbrauc uz Baltkrieviju pēc dīzeļdegvielas, atved konfektes, un bērns šeit tikai guļ, bet viņa prāts ir tur [Baltkrievijā]," stāsta Māris Susejs.
Arī mākslas skolas direktore Ērika Zarovska uzsver, ka pierobežā cilvēku, kuri runā latviešu valodā, ir ļoti maz.
"Viņi 30 gadus ir skatījušies Krievijas un Baltkrievijas televīziju, jo viņiem taču gribas dzīvot komfortā un patērēt to, ko viņi saprot.
Viņi akceptē šo situāciju [karu Ukrainā]. Es esmu jautājusi saviem tuvākajiem draugiem, un bija atbildes: „Es par mieru.” Šajā situācijā tas neko neizsaka. Patiesībā tā ir vienkārši aiziešana no atbildes," stāsta direktore.
Māris stāsta, ka deviņdesmitajos gados Latgalē daļa iedzīvotāju vēlējās kļūt par Latvijas pilsoņiem, taču pie pilsonības netika.
"Daugavpilī ir ļoti daudz cilvēku, kuri gribēja būt piederīgi Latvijai, bet tas lēmums [atteikums] atcirta, iedzina ciniskumu un sāpes, kuras viņi ieaudzina savos bērnos. Viņi bērnos ir ieaudzinājuši to – viņi iet latviešu skolā, klausās Latvijas himnu, arī dzied, bet, aizverot skolas durvis, iesēžas mašīnā ar Georga lentīti un aizbrauc mājās," saka skolotājs.
