Labrīt

Godam nes Latvijas vārdu: persiks 'Latvija'

Labrīt

Baldonē atkal nestabilitāte ap vietējo varu

Brīvības iela Talsos: pilsētas pārmaiņu un vēstures līkloču liecību turētāja

REPORTĀŽA: Laika liecības Brīvības ielā Talsos

Iela, pa kuru braukušas bruņumašīnas un cilvēki soļojuši parādēs. Pirmā iela pilsētā, kurai uzklāja asfaltu. Iela, kas sākas un noslēdzas ar krustojumu un kurai vēstures krustcelēs vairākkārt mainīts nosaukums – tā var raksturot Brīvības ielu vienā no gleznainākajām Kurzemes pilsētām Talsos. To kādā klusā brīvdienu pēcpusdienā devusies izstaigāt talsiniece Ina Strazdiņa.

Ir vēsa un gandrīz jau rudenīga svētdienas diena. Esmu savā dzimtajā pilsētā Talsos. Mans uzdevums ir izstāstīt stāstu par Brīvības ielu - vienu no galvenajām artērijām pilsētā, kurā vārda vistiešākajā nozīmē drūzmējas vēsture, laiki un notikumi. Pirms gatavot šo sižetu, sazvanījos ar Talsu novada muzeja darbinieci Gitu Japiņu. Viņa man bagātīgi izstāstīja Brīvības ielas vēstures līkločus un vietas, kurām būtu jāpievērš uzmanība visā ceļojuma laikā, un pēc šīs sarunas es sapratu, ka mūsu pilsētu ielas ir kā izcilas personības, par katru no kurām var uzrakstīt biezu jo biezu grāmatu.

Ņemot vērā visu uzzināto, es nolemju tvert Talsu Brīvības ielu tādu, kāda tā ir, tādu, kāda tā nāk pretī – ar vēstures bagāžu un pēkšņu satikšanos šodienā.

Aptuveni puskilometru garā Brīvības iela patiesībā sākas Talsu centrā, bet beidzas vietā, kur tajā iebrauc no Rīgas puses un kur krustojumā tā satiekas ar Stendes, Saules un Friča Blumbaha ielu.

Šis krustojums man pašai vienmēr saistās ar agriem rītiem, kad šeit netālu piestāja, kā mēs to tolaik saucām – saimniecības autobuss, kas atveda lauku bērnus uz skolu Talsos. Un mēs gabaliņu soļojām pa šo ielu, kurai - kā jau gandrīz visām Brīvības ielām Latvijā - vairākkārt ir mainīts nosaukums. Senos rakstos minēts, ka sākotnēji šī ir bijusi Tukuma iela, tad 1928. gadā ieguvusi Brīvības ielas nosaukumu, sešdesmitajos gados pārsaukta par Ļeņina ielu un deviņdesmitajos atkal atguvusi Brīvības ielas vārdu. Šī ir arī pati pirmā asfaltētā iela Talsos.

Te savulaik ir braukušas gan Sarkanās armijas bruņumašīnas, gan cilvēki soļojuši parādēs. Šobrīd vienīgi mierīgi pārvietojas vieglās automašīnas.

Šeit krustojumā ir redzama slavenās Soda priedes stumbra daļa, pie kuras ir nošauti 1905. gada janvāra Talsu bruņotās sacelšanās dalībnieki. Ielas kreisajā pusē ir Vācu kapi, kuros apbedīti Pirmajā pasaules karā gūstā saņemtie un kritušie gan vācu, gan cariskās Krievijas armijas karavīri. Savukārt, otrā pusē ir padomju varas cīnītāju kapi.

Un tālāk, augšā pakalnā, ir jau minētā skola. Agrāk Talsu 1. vidusskola, tagad Talsu Valsts ģimnāzija. To sāka celt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, un tā bija ieplānota kā modernākā skolas ēka pilsētā, bet līdz Latvijas okupācijai tā bērnu soļus tā arī nepiedzīvoja. Otrā pasaules kara laikā te izveidoja lazareti, kur ievesti tā dēvētajā Kurzemes katlā ievainotie karavīri. Un tikai vēlāk tā kļuva par skolu.

Ģimnāzijas tuvumā šī gada 11. novembrī plānots atklāt Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vietu, kur granīta tēlā būs iegravēti par Latvijas brīvību savu dzīvību atdevušo 70 karavīru vārdi.

Kad esmu šajā pusē, vienmēr cenšos noiet gar savu skolu. Tā arī šoreiz, nogriežos no Brīvības ielas un pa aleju, kurai abās pusēs ir parks un skolas dārzs, dodos pretī ēkai, kas man vienmēr pēc formas ir atgādinājusi atvērtu grāmatu.

Parkā svētdienās parasti ir ļoti kluss, bet te negaidīti dzirdu čalas un sastopu divas, kā pirmajā brīdī nospriežu, šīs skolas skolnieces, un nolemju viņām pavaicāt, ko viņas domā par Brīvības ielu Talsos. Un šī satikšanās ar Martu un Janu nes pārsteigumu.

Jana stāsta, ka Talsos dzivo trīs gadus, ar ģimeni Ukrainā dzīvojuši dažādās pilsētās, bet pārsvarā galvaspilsētā Kijevā. Vecāki izvēlējušies Talsus, jo šeit ir kristīgā skola. Latviešu valodu viņa apguvusi divos mēnešos. Mēs atvadāmies, sarunājot atkal sazināties, un es kārtējo reizi secinu, ka visneparastākos cilvēkus var satikt tad, kad vismazāk to gaidi, arī uz ļoti klusas ielas svētdienas dienā.

Pirms doties tālāk, es vēl uzmetu acis vienai no skaistākajām vietām visas Brīvības ielas garumā. Tas ir bijušais izcilā mežu zinātnieka Paula Sarmas un tagad Ievas un Agra Bērziņu turpinātais dārzs un nams, kur dzīvoja un savu 103. gadadienu sagaidīja Krišjāņa Barona māsas Marijas mazmeita, skolotāja Sofija Dravniece.

Tālāk eju gar Leču kalnu, kur uz Pastendes baronam piederējušās zemes 20. gadsimta sākumā prasmīgi saimniekojis Leču māju saimnieks. Te bija domāts izveidot Kārļa Zemdegas pieminekli „Koklētājs” Latvijas brīvības cīnītājiem, bet Otrais pasaules karš un padomju varas laiks neļāva šo nodomu īstenot. Pie Leču dīķa svētdienā piesēduši divi sirmgalvji ar sunīti.

Nu jau esmu tuvāk pilsētas centram. Pa labi dziļāk aiz māju pudura ir ceļš, kas ved augšup, un kāpnes, kas ved atkal lejup uz Talsu vecpilsētas centru. No šejienes paveras ļoti plašs un skaists skats uz pilsētu un Talsu ezeru.

Un te satieku vēl vienu klusās Brīvības ielas svētdienas gājēju - Vallijas kundzi. Viņa saka - iela tiešām klusa, bet kaut kas jau veidojas, būšot pat bibliotēka. Un bibliotēka, ko min Vallijas kundze, šajā manā Brīvības ielas apskatē būs nākamais punkts. Tā vēl nav iekārtota, bet taps vecajā, sešdesmitajos gados celtajā universālveikala „Kursa” ēkā. Tolaik tas bija moderns, Talsu rajonā lielākais tirdzniecības centrs, kur atradās arī ēdnīca un restorāns. Te skaidri redzams, kā tagad notiek būvniecības un remonta darbi.

Brīvības ielā Talsos katrs nams ir ar vēsturi, un šeit to visu izstāstīt nebūtu iespējams. Pieminēšu, piemēram, namu numur deviņi. Tiesa, tas nav saglabājis sākotnējo izskatu, jo vecā koka nama vietā uzcēla trīsstāvu ēku. Bet tā kādreizējais īpašnieks Fridrihs Alksnis ir bijis kurjers Holandes vēstniecībā.

Te ir nami, kas bijuši Valsts bankas Talsu nodaļa jeb kroņa rentereja, vēlāk - nacistiskās Vācijas pārsūtīšanas cietums. Te vairākos savulaik ir plosījies ugunsgrēks, un tādēļ tukšā vieta ir pārveidota par stāvlaukumu. Te savulaik trīsdesmitajos gados ir bijis arī laukums ar benzīna krātuvi automobiļiem un motocikliem. Netālu degvīna un vīna pārdotava, tad dažādu preču veikals. Kafejnīca “Bella” teju Brīvības ielas pašā galā svētdienā ir slēgta, toties atvērts, bet gandrīz tukšs ir bārs un azartspēļu klubs „Klondaika”.

Apzinos, ka mans gājums pa Talsu Brīvības ielu ir ļoti subjektīvs un katram talsiniekam par to ir savs stāsts un savas izjūtas. Tāpat kā pilsētas viesiem. Un par to varētu stāstīt vēl daudz un daudz. Secinu, ka ielas, īpaši tās, kas nes Brīvības nosaukumu, nudien ir kā laika grāmatas ar dziļiem mūsu pēdu nospiedumiem tajās.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti