- Pacietība un drosme kāpt uz skatuves
- Daudz uzmanības un uzmundrinājuma
- Sociālā korekcija un individuālās mācības
- Nereti visgrūtāk ir atgriezties ārpasaulē
- Ar jauniešiem jāstrādā citādāk
Pacietība un drosme kāpt uz skatuves
„Raķete” ir viens no rituāliem, ko katrā teātra nodarbībā izpilda Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem jaunieši kopā ar režisoriem Alberto di Gennaro, Ilzi Mazpani un Kristīni Ļeontjevu. Pusgada laikā viņi iestudējuši pašu rakstītu izrādi „Viss normāli”. Seši jaunieši, kuri projektā izturējuši līdz galam, izrādē iejūtas pašu izdomātās šofera, dejotāja, automehāniķa, sportista un vieda padomnieka lomās. Vienkāršā scenogrāfija ar dažiem krēsliem un tāfeli kalpo gan kā deju zāle, gan autobuss.
Pusaudži uz skolas skatuves rosās azartiski, un ir grūti noticēt, ka viņi visi šeit ir notiesātie par smagiem noziegumiem.
Trešā daļa no Cēsu audzināšanas iestādes 40 jauniešiem izcieš sodu par slepkavību, citi – par izvarošanu, laupīšanu. Par ko tieši katrs sēž, neviens negrib stāstīt. Bet par izrādi viņi runā labprāt.
„Kad gāju uz turieni, es domāju, ka būs bišķi savādāk. Ka mēs ņemsim kādu lugu, mācīsimies tekstus un tā. Bet, kad atnācām, mēs sākām improvizēt, un viss aizgāja. Bet līdz kādam maijam točna nebija skaidrs, kas tur vispār sanāks no tā teātra,” stāsta viens no ieslodzītajiem. Ainaram ir 19 gadu, viņš ir sportiskas miesasbūves, uz rokām tetovējumi. Izrādē viņš runā latviski, krieviski un angliski. Teātri spēlējis jau skolā. Patīkot.
Jautāts, ko visvairāk iemācījies teātra projektā „Viss normāli”, Ainars uzreiz atbild: „Pacietību. Ļoti daudz pacietības tam vajag.”
Pacietību prasījušas arī talantu konkursam gatavotās metru augstās gulbju figūras no 40 tūkstošiem salocītu papīru. Arī gājiens uz Aglonu šovasar, kur daži no Cēsīm devās uzraugu pavadībā. Ainars par nodarbinātību ieslodzījumā nesūdzas: „Ja ir vēlme, var darīt ļoti daudz ko. Es dejoju, dzejoju, rakstu repu, nodarbojos ar ielu vingrošanu, spēlēju futbolu…” Viņš Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem pavadījis jau trīs gadus, pieci vēl priekšā, tātad notiesāts par ļoti smagu noziegumu, jo termiņš ir tuvu maksimālajam.
Pēc atbrīvošanās Ainars gribētu pabeigt arodskolu, kur mācījies par pavāru. To grib arī 18 gadus vecais Emīls, kuram piespriesti gandrīz desmit gadi ieslodzījumā. Viņš vēl turpina tiesāties.
Garā auguma jaunietis sarunā mazliet mulst un runā lakoniski. Patīkot spēlēt futbolu un volejbolu, brīvībā aizrāvies ar fotogrāfiju. Teātra projektā esot iemācījies labāk komunicēt ar cilvēkiem. "Nedaudz jau uztraukums ir, pirmā reize, kad uzstāšos. Varbūt vajag nedaudz vairāk drosmes,” pirms izrādes saka Emīls. Teātri viņš labprāt spēlētu arī turpmāk: „Daudz kas, ko mēs darām teātrī, mani interesē. Mums ne tikai jāspēlē teātris, bet ir arī citas aktivitātes – uz domāšanu, kaut kādas spēles.”
Daudz uzmanības un uzmundrinājuma
Pēc pirmizrādes Cēsu audzināšanas iestādē valda pacilāta noskaņa – jaunieši diskutē ar skatītājiem, apskauj režisorus un prasa, vai nāks arī turpmāk. Alberto di Gennaro saka, ka nāks. Viņš ir režisors no Itālijas, kurš gadu dzīvo Cēsīs un sākumā vienkārši gribējis iepazīties ar saviem kaimiņiem. Ar „ziedot.lv” atbalstu tas izvērties par sadarbību pusgada garumā.
„Sākumā biju iecerējis dokumentālo teātri, kur puiši stāstītu paši savus stāstus. Bet viņi uz to nebija ar mieru. Sapratu, ka vispirms jāiegūst viņu uzticība. Tas prasīja ilgāku laiku, nekā biju iedomājies," atzīst režisors.
Režisors neslēpj, ka gājis kā pa kalniem. Reizēm ieslodzītie nākuši, reizēm ne; daži pusceļā atmetuši ar roku.
„Teorētiķi saka, ka teātris ir dzīves dubultnieks, ka tā ir vieta, kur tu parādi savu patieso seju. Gribēju arī šeit nonākt līdz punktam, kur puiši vairs netēlo, kur viņi ir viņi paši. Man šķiet, ka caur šo projektu mēs viņiem palīdzējām nebaidīties būt patiesiem," saka Alberto.
Izrādes nosaukums „Viss normāli” atnācis pats – jaunieši ilgi vairījušies teikt, kā jūtas, atbildot vien ar šiem diviem vārdiem.
„Un kad viņi daudzas nedēļas tā atbildēja, mēs teicām: stop, bet kas nav normāli? Viņi atbildēja – būt šeit nav normāli.”
Alberto Cēsu cietumā strādāja kopā ar Ilzi Mazpani un Kristīni Ļeontjevu. Ilze strādā „Iespējamajā misijā”, Kristīne vada projektus jauniešiem un iepriekš veidojusi arī improvizācijas teātri Jelgavas cietumā. „Viena būtiska lieta ir uzticēšanās un kopīga izrunāšana. Iespējams, ka visiem vai daļai no viņiem kopīgu noteikumu un iekšējās kultūras radīšana varbūt bija kaut kas nebijis. To mēs izdarījām. Mēs vienojāmies, kā te iekšā strādāsim, un pie tā arī turējāmies," stāsta Mazpane.
„Kad projekts tikko bija sācies, mēs tikāmies ar psihologu un daudz runājām. Toreiz likās, ka tikai mēs kaut ko nesačakarējam! Daži atslēgas vārdi, ko psiholoģe teica, bija: viņi ir pusaudži, un viņiem vajag ļoti daudz uzmanības un uzmundrinājuma. To mēs arī mēģinājām dot,” pievienojas Kristīne.
Sociālā korekcija un individuālās mācības
Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem aiz augsta dzeloņstiepļu žoga paveras sava pasaule. Divi korpusi apcietinātajiem un notiesātajiem, kas pirms dažiem gadiem ar Norvēģijas valdības atbalstu kļuvuši par pašlaik labiekārtotāko cietumu Latvijā. Puiši no 14 līdz 25 gadu vecumam te dzīvo divvietīgās kamerās. Turpat skolas ēka, kapela un dārzs ar pašu celtu siltumnīcu, kurā zaļo tomāti.
Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem dibināta pirms 63 gadiem kā Cēsu bērnu darba kolonija. „Mēs esam atvērti visam jaunajam, ka tikai viņi ziepes netaisa,” par jauno teātra projektu saka Cēsu audzināšanas iestādes priekšnieks Andris Pāže, kurš cietumu vada trīs gadus.
„Problēma ir tajā, ka ģimenē viņiem par maz uzmanības pievērš. Tikai tā dēļ jau viņi arī šeit nonāk,” viņš secina.
Agrāk Cēsīs bija aptuveni 120 ieslodzīto, kopš kriminālsodu reformas – aptuveni 40, bet par smagiem noziegumiem. Tāpat kā pieaugušo cietumos, arī pusaudžu vidū daudziem ir narkotiku atkarība, pēdējos gados īpaši izjūt "spaisa" sērgu. Daudzi cietumā nonāk jau ar uztveres grūtībām, tādēļ daudziem ir individuālas mācību programmas. Katram ieslodzītajam jāiziet obligāta sociālās korekcijas programma, bez kuras nevar pretendēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu.
Vidējo profesionālo izglītību diemžēl Cēsu cietumā iegūt nevar – būtu pārāk mazas grupas, jo ir atšķirīgs izglītības līmenis un ieslodzījuma termiņi, atzīst Andris Pāže. „Šogad pirmo gadu mums notika profesionālā apmācība 10 būvniekiem – telpu iekšējā apdare, flīzēšana, krāsošana. (..) Kā objekts viņiem bija iedots arī virtuvē sataisīt ēdamzāli, viņi arī kārtoja eksāmenu,” ne bez lepnuma stāsta iestādes priekšnieks.
"Priekšniek, drīkst, es palikšu tepat?"
Brīvā laika nodarbju Cēsu audzināšanas iestādē ir daudz – to uzsver gan cietuma vadība, gan paši ieslodzītie. Mūzikas pulciņš, kokapstrāde, sports, dārzs… Iespējams, daudzi ar iespēju tik saturīgi pavadīt dienu te sastopas pirmoreiz. Taču piespiest nevienu nevar. Ir, kas izvēlas kamerā skatīties televizoru. Ne visi vēlas laboties – ir arī tādi, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem sakot: tikšu ārā un darīšu to pašu.
Kā apzināties nodarītā smagumu – tas ir terapijas un sociālās korekcijas darbs. „Katram pēc ierašanās divu mēnešu laikā mēs sastādām resocializācijas plānu, kurā ir nosacījumi, kas viņam jāizdara, kamēr viņš izcieš sodu pie mums. Piemēram, iesaistīties tajā un tajā programmā, strādāt ar psihologu, lietderīgi pavadīt brīvo laiku, pieteikties pie narkologa… Un ik pa pusgadam mēs pārskatām to plānu, ko viņš pilda un ko nepilda,” resocializācijas ikdienu ieskicē cietuma Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājs Igors Krivjonoks.
Lai gan iespēju ir daudz, problēma ir motivācijas trūkums, atzīst audzinātāja Ginta Vāciete
„Visgrūtākais ir viņus nomotivēt, izskaidrot, kāpēc viņam vispār nepieciešamas tās izmaiņas. Jo viņu apmierina tā dzīve, kas viņam ir. Un tikai ar laiku, (..) kad sāk kaut kas padoties, viņi sāk gribēt tās izmaiņas. Tā kā reizēm ir grūti."
Darbinieku teiktais un rādītais nevieš šaubas, ka ieslodzītajiem pusaudžiem zināmos apstākļos netrūkst ne radošuma, ne pacietības un spēju enerģiju veltīt kam vērtīgam. Taču nav noslēpums, ka lielākās problēmas nereti sākas, kad jaunietis tiek atbrīvots. Jo cietumā pierastās aprūpēšanas, noteikumu un brīvā laika iespēju brīvībā bieži vien vairs nav.
„Ir bijuši gadījumi, kad kādam ieslodzītajam ir jāatbrīvojas, viņš pienāk pie manis un prasa: „Priekšniek, drīkst, es palikšu tepat? Ja es iziešu ārā, es zinu, ka man būs jāatgriežas atpakaļ.” Viņš zina, ka darbu neatradīs, nav kur dzīvot…” atceras Andris Pāže.
Ja atbrīvotais jaunietis nevar atgriezties ģimenē, dzīvesvieta jāpiedāvā pašvaldībai. Bet ar to ir par maz. Gribētos, lai pašvaldības vairāk palīdz arī ar darba meklējumiem, saka cietuma priekšnieks.
„Jo, kolīdz uzzina, ka viņš ir ieslodzītais, tas ir kā zīmogs uz pieres – tātad viņš zags. Nu nav tā! Protams, es nevaru garantēt par visiem, bet tie, kuri ir labojušies un grib strādāt, strādā un ir super darbinieki,” uzsver Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem priekšnieks.
Statistikas, cik no Cēsu cietuma atbrīvoto vēlāk atgriežas aiz restēm, iestādes vadībai nav, bet Andris Pāže lēš, ka apmēram ceturtā daļa. Pašā cietumā problēma ir pedagogu izdegšana. Piemēram, pašlaik brīva ir psihologa vakance. Trūkst arī metālapstrādes pulciņa vadītāja.
Ar jauniešiem jāstrādā citādāk
Ieslodzīto jauniešu resocializācija pašlaik ir cietuma rokās, taču daudz vairāk ir tādu, kuriem piespriests alternatīvs sods par mazākiem pārkāpumiem – piemēram, huligānismu, zādzībām, psihotropo vielu lietošanu. Šie jaunieši nonāk Probācijas dienesta uzraudzībā. Gada laikā – apmēram 3000 klientu līdz 25 gadu vecumam jeb aptuveni sestā daļa no visiem.
To, ka ar likumpārkāpējiem pusaudžiem jāstrādā citādi nekā ar pieaugušajiem, sapratis arī Probācijas dienests, kas pašlaik strādā pie jaunas sociālās korekcijas programmas tieši jauniešiem. Tā, līdzīgi kā Cēsu cietuma teātra projekts, būs praktiskāka. „Tā būs vērsta tieši uz identitātes nostiprināšanu, sevis iepazīšanu, izpratni par to, ko es esmu spējīgs un kā es to varu izdarīt. (..) Vairāk lomu spēļu, vairāk interaktīvu uzdevumu,” skaidro probācijas programmu nodaļas vadītāja Liene Rozenova.
Programma būs gatava nākamajā pavasarī un būs astoņus mēnešus gara ar tikšanos reizi nedēļā. Par Norvēģijas valdības naudu plānots apmācīt arī speciālistus darbam reģionos. Šajā pašā projektā uzaicināti arī brīvprātīgie, kas būtu ar mieru palīdzēt jauniešiem ikdienas gaitās un palīdzēt kājai nepaslīdēt vēlreiz, stāsta projekta koordinators Jānis Nicmanis: „Kopā pavadot laiku, jaunietis iemācīsies piepildīt dzīvi ar kaut kādiem hobijiem, kas līdz tam viņam nav bijuši, ar jaunām interesēm un prasmēm, kas noderēs ikdienā. Kaut vai elementāru dokumentu aizpildīšanu, iešanu uz darba intervijām un tamlīdzīgas lietas, kas bieži vien ir šķērslis, lai šie jaunieši iekļautos darba tirgū.”
Tiesa gan, nauda brīvprātīgo koordinēšanai Norvēģijas projektā Probācijas dienestam ir tikai līdz nākamajam pavasarim. Vai šī vērtīgā iniciatīva neizrādīsies vien īstermiņa pasākums, pašlaik atbildes nav.
Tikmēr Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem priekšnieks Andris Pāže sapņo par kādiem īpašiem brīvprātīgajiem, kas varētu iedvesmot jauniešus. Viņa sapnis ir atvest pie ieslodzītajiem grupu „Prāta vētra”: „Tas būtu vienkārši ideāls variants – parādīt tiem bērniem, ka arī cilvēki no skolas sola var uztaisīt savu ansambli un panākt galvu reibinošu karjeru. Te lielākā daļa ir ar mūziku saistīti, daudzi grib kaut ko dziedāt un spēlēt, mēs arī iespēju robežās cenšamies viņus mācīt.”
Latvijas Radio sazinājās ar „Prāta vētru” un saņēma pozitīvu atbildi. Tādēļ, iespējams, tuvākajā nākotnē ieslodzītos jauniešus Cēsīs labākai dzīvei palīdzēs iedvesmot arī „Prāta vētras” puiši.
