Kāpēc svētceļnieki jau 300 gadus dodas tieši uz Aglonu? Pētnieku versijas
Rakstu lasi šeit:
Pirms divām nedēļām LTV vēstīja par "Radio Marija" svētceļnieku grupu, kas devās ceļā no Skaistkalnes. Viņu maršruts veda pa Daugavas kreiso krastu. Līksnā pie Daugavpils upe tika šķērsota ar laivām. Un tad cauri Izvaltai uz Aglonu. Ar katru dienu grupa palika arvien lielāka.
Dažreiz kopējais maršruts ir vairāk nekā 300 kilometri. Karstā vai lietainā laikā, kad dienā jānoiet vairāk nekā 30 kilometri, tas prasa arī lielu fizisku piepūli. Parasti grupās ir dažāda vecuma cilvēki. Ģimenes ar pavisam maziem bērniem, kā arī jau astoņdesmit gadus sasnieguši seniori. Un parasti viņi ir pirmajās rindās.
Reliģiju zinātniece un ideju vēsturniece Agita Misāne šobrīd pēta iemeslus, kāpēc mūsdienās svētceļnieki dodas uz Aglonu. Speciāliste uzsver, ka jebkuram projektam vajag attīstītāju – savulaik Aglonā tāds ir bijis priesteris Aloizs Broks, kurš veicinājis Aglonas kā Latgales garīgā centra popularitāti.
"Padomju laikos centās apspiest un izskaust šo tradīciju, bet tā bija pārāk liela un spēcīga, tāpēc arī izdzīvoja. Jā, toreiz negāja grupas ar karogiem, bet individuāli, pa divi vai trīs tik un tā gāja. Ir liecības arī par to, ka Kurzemē kāds kolhozs pat piešķīris autobusu, ar ko uz 15. augustu braukt ticīgajiem. Droši vien tas tika noformēts kā ekskursija," stāsta Agita Misāne.
Ar gadiem svētceļojumi kļuvuši arvien organizētāki. Guļammaisus un teltis pieved ar busiņiem, bet līdzi brauc virtuve.
Reliģiju zinātniece Agita Misāne pati pērn devās svētceļojumā, lai izvaicātu ceļabiedrus un atrastu atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēki dodas šajā fiziski grūtajā ceļā.
"Svētceļojumus un to galamērķus var iedalīt divās lielās grupās.
Dažos gadījumos ir svarīgi iet kājām, pārvarēt fiziskas grūtības; savukārt citreiz būtiskākais ir pats galamērķis un vienalga, kā tur nonāk.
Aglonas gadījumā nozīmīgi ir abi motīvi, iespējams, tieši tas iezīmē Aglonas popularitāti un unikalitāti," spriež Agita Misāne.
Pētniece stāsta, ka lielai daļai katoļu 15. augusts ir daļa no viņu garīgās dzīves. Taču šobrīd arvien vairāk svētceļojumos dodas arī citu konfesiju pārstāvji un pat neticīgi cilvēki.
Reliģiju pētniece gan ievērojusi arī kādu negatīvu tendenci. Bieži svētceļnieki nepaliek uz galvenajiem svētkiem, viņiem galvenais ir process. Arī grupu ienākšana Aglonā nav vairs svētku programmas sastāvdaļa, tāpēc, viņasprāt, būtu jādomā, kā svētceļnieku grupas vairāk integrēt Aglonas dienaskārtībā.
