Reirs: Bāriņtiesas bieži vien slinko, un tām ir vieglāk veicināt adopciju uz ārzemēm

Labklājības ministrs Jānis Reirs („Vienotība”) intervijā Latvijas Radio atklāj, ka jau 6.martā jautājums par ārvalstu adopcijas un viesprogrammu ierobežošanu atgriezīsies Saeimas atbildīgās komisijas darba kārtībā. Ministrs tāpat norāda, ka nepieciešams stiprināt bāriņtiesu institūtus, gan apvienojot mazās bāriņtiesas, gan palielinot atalgojumu. Ārvalstu adopcijas kartē, ko uzzīmēja Latvijas Radio, ministrs nesaredz iespējamu ļaunprātīgu bāriņtiesu rīcību, bet gan slinkumu un vēlēšanos, lai bērnu adopcijas viņu vietā izkārto kāds cits, jo tā ir vienkāršāk.

 Cik Latvijas bērnu 2016.gadā adoptēti uz ārzemēm?

Uz ārzemēm 119 bija 2016.gadā. Praktiski, ja mēs skatāmies, zem simta bija pēdējo reizi 2008.gadā. Tātad 2016.gadā bija 119 bērni adoptēti uz ārzemēm.

Kā tas ir iespējams, ka arī es iepriekšējos materiālos atsaucos uz šo pašu tabulu, bet, aizejot uz Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju un manuāli skaitot kopā uz ārzemēm adoptēto bērnu skaitu, sanāk vairāk? Ap 150? Kur ir tie 30 bērni, un kā ir iespējama datu nesakritība par tik daudziem bērniem?

Uz šo jautājumus pašreizējā situācijā es neatbildēšu. Ja Jūs man iedotu iepriekš, vismaz stundas laikā es varētu pateikt, bet pašreiz es Jums uz šo jautājumu nevaru atbildēt.

Kādi bērnu vecumi dominē ārvalstu adopcijā, un vai vairums nāk no audžuģimenēm?

Pagājušajā gadā ļoti samazinājās bērnu skaits adopcijā uz ārzemēm. Kā es jau teicu, no 119, kas ir mūsu uzskaitē, līdz 69 bērniem. Un arī faktiski samazinājās bērnu skaits no audžuģimenēm, bet īpatsvara ziņā skaidrs, ka viņš bija lielāks, jo no šiem 69 bērniem, 40 bija no audžuģimenēm.

Kādi ir bērnu vecumi? Vai dominē pusaudži?

Tas ir mīts, un tas arī bija varbūt viens no iemesliem, kāpēc mēs sākām ļoti nopietni vērtēt šo situāciju, jo ne tikai šis mīts, ka pusaudži, bet arī mīts, ka vairāk slimus bērnus adoptē. Mīts, ka Latvijā tikai grib adoptēt bērnus līdz gada vecumam. Un mīts, ka Latvijā negrib adoptēt vairākus bērnus no vienas ģimenes. Mēs esam nonākuši pie situācijas, ka nav tik rožaina tā situācija, kā mums mēģina pastāstīt. Tāpēc mēs arī iecerējām šīs ļoti nozīmīgās izmaiņas. Un, varētu teikt, arī sapurinājām sistēmu, lai viss neritētu ierastajās sliedēs, bet tiešām tiktu izvērtētas katra bērna vajadzības, iespējas.

Esam salikuši uz kartes, no kurienes bija ārvalstu adopcijas 2016.gadā. Ko Jūs redzat, uz šo karti skatoties?

Likumsakarību mēs neesam atraduši vai kaut kādas ļaunprātības. Pārsvarā šis adoptēto bērnu skaits sakrīt arī ar iedzīvotāju daudzumu. Ja mēs skatāmies uz Rīgu, tad Rīgā ir arī gandrīz vai puse iedzīvotāju. Rīgā un Pierīgā. Līdz ar to šis bērnu skaits tāds arī varētu būt. Šeit mēs nesaskatām kaut kādas tendences vai ļaunprātības.

Ir 11 pašvaldības, par kurām nav datu. Pat inspekcijai nav datu. Kā var to pieļaut?

Nu tad Jums ir jārunā ar katru konkrētu pašvaldību, kā pašvaldības pilda šīs informācijas sniegšanas pienākumus.

Viņas saka, mums nav pienākums Latvijas Radio šādu informāciju sniegt. Kā Jūs komentētu to, ka Vidzemes pusē, kur ir „Zvannieki”, šīs ārvalstu adopcijas nav? Vai arī bāriņtiesas personīgā nostāja šeit spēlē lomu?

Domāju, ka viens no iemesliem, pats arī esmu bijis „Zvanniekos”, redzējis to situāciju, es domāju, viens no iemesliem ir tas, ka dienesti zina, gan policija, gan bāriņtiesa, gan sociālie dienesti zina, ka ir tāda vieta, kur bērnu var ātri ievietot. Tas arī ir pamudinājis mūs veidot šo SOS audžuģimeņu institūciju. Tātad audžuģimenes, kas būs gatavas uzņemt bērnus 24 stundas diennaktī, kuras būs profesionālas audžuģimenes, kuras varēs uzņemt arī bērnus līdz divu gadu vecumam. Un tā ir atbilde arī par to, ka tur, kur ir izteikti šādi līderi, kā, piemēram, „Zvannieki”, tur arī apkārtne zina un ir mazāk šo gadījumu.

Jūs pieminējāt, ka nav ļaunprātības. Vai piekrītat secinājumam, ka ārvalstu adopcija bāriņtiesām ir vieglāka?

Ļaunprātības nav, bet ierastā, iemīdītā taciņa gan ir saskatāma, jo tā tiešām ir visvienkāršāk un tu savas rūpes atdod kādam, un pēc tam tev nav ne raižu, ne rūpju, kas ir pilnīgi nepareizi. Mūsu uzdevums ir arī lauzt šos stereotipus un saprast, ka jebkurā posmā ir nepieciešams darbs un ir nepieciešama komunikācija. Nevar būt tā, ka bāriņtiesas, sociālie dienesti, ministrija, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija [tikai] apmainās ar dokumentiem, nemeklējot audžuģimenes vai adoptētājus. Es uzskatu, ka cilvēki, kuri ir par šo atbildīgi, kuri saņem atalgojumu no pašvaldības, tātad nodokļu maksātāju naudas, - sabiedrība gaida, ka tur notiek darbs. Līdz ar to tas ir vienkāršākais veids, piemēram, mēs arī ministrijā esam konstatējuši, ka uz bāriņtiesas ziņu, ka bērns ir juridiski brīvs, ministrija momentā atbild, lūdzu meklējiet adopciju Latvijā, bet, ja nav iespējams, tad ārzemēs. Un pēc diviem mēnešiem - vai pat ir gadījums, ka pēc mēneša - atnāk vēstule no bāriņtiesas ar šādu teikumu: meklējām Latvijā, neatradām, un tagad jau esam atraduši ārzemēs. Lūdzam atļauju adoptēt uz ārzemēm. Ko nozīmē - meklējām Latvijā? Pat vēstules tādā laikā nevar aiziet, piemēram, līdz vecākiem un pēc tam saņemta atbilde, ja? Vai izvērtēt šo gadījumu. Līdz ar to mēs esam šo kārtību mainījuši. Tātad ministrija, sniedzot atļauju adopcijai, mēs sniedzam atļauju meklēt vecākus Latvijā. Gadījumā, ja tas tiks pierādīts, ka bāriņtiesa ir meklējusi, tad tālāk mēs skatīsimies, ko darīt, kā tālāk šo jautājumu risināt. Vēl viens mīts, latvieši negrib adoptēt vairākus brāļus un māsas. Piemēram, trīs brāļi, latvieši negrib adoptēt. Piekrītam, tieši tāda situācija ir. Bet ko mēs redzam dokumentos? Piemēram, Latvijā negrib adoptēt, bet uz ārzemēm šos bērnus adoptē, sadalot. Praktiski nepieņemama situācija, kad mūsu cilvēki, mūsu cilvēki, kas grib palīdzēt bērniem, kas grib izraut viņus no šī apļa, ir daudz sliktākā situācijā adopcijā, nekā tiem adoptētājiem, kas ir ārzemēs.

Vai var būt tā, ka tie ārzemju adoptētāju pārstāvji labi pārzina bāriņtiesas un jau zina, pie kurām iet?

Tas ir jautājums par to, ka ir nepieciešama bāriņtiesu reforma. Ir panākts liels uzlabojums darbā, salīdzinājumā ar 90.gadiem. Ir jauna situācija, un ir jāturpina mainīties. Mēs esam uzsākuši diskusijas gan ar pašvaldībām, gan ar Tieslietu ministriju par to, ka bāriņtiesu institūcija ir jāmaina. Mēs neesam atraduši formas, kā to darīt. Ne visi pašvaldību vadītāji ir apmierināti ar esošo situāciju. Bijušajā Cēsu rajona teritorijā septiņas pašvaldības ir nolēmušas veidot kopēju bāriņtiesu. Šis ir ļoti labs piemērs, kur mēs uzskatām, ka situācija ļoti krasi uzlabosies. Būs vienveidīgi lēmumi. Lēmumi nebūs atkarīgi no pagasta rocības, jo lēmumi par bērnu nevarētu būt pieņemti atkarībā no tā, cik pagastam ir līdzekļu. Otrkārt, mēs arī strādājam pie izmaiņām likumdošanā.

Atgriežoties vēlreiz pie kartes, Jūs teicāt, ka ārvalstu adopcija ir proporcionāla iedzīvotāju skaitam. Jelgavā ir nulle, Jēkabpils pilsēta – nulle, Valmiera – nulle, Ventspils pilsēta – divi. Vai tur varētu būt kopsakarība, ka lielajās pilsētās atrodas lielie bērnunami?

Tur varētu būt kopsakarība. Tā varētu būt kopsakarība.

Runājot par bāriņtiesu reformu, Jūs jau pieskārāties tam, vai Latvijā ir nepieciešamas 129 bāriņtiesas? Un vai atalgojums ir adekvāts?

Ir pašvaldības, kur bāriņtiesas ir uz ceturtdaļslodzi, ir pašvaldības, kur neviena pastāvīgi stāvošā nav, kur bāriņtiesas nevar sanākt, lai pieņemtu lēmumu, tāpēc ka cilvēkiem ir citi darbi. Viskuriozākais laikam bija Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas atzinums par vienu no pēdējām pārbaudēm, kur ieteikums pašvaldībai bija nopirkt bāriņtiesai datoru un iemācīt bāriņtiesas vadītāju apieties ar datoru, lai varētu ielūkoties datu bāzēs.

Par kuru ir runa?

Salas novads.

Šeit arī parādās, ka šis novads nebija iedevis informāciju.

Kā var iedot informāciju, ja nav datora, un, ja arī būtu, tad nav iemaņu strādāt?

Runājot par algām, apskatīju katra bāriņtiesas vadītāja valsts amatpersonas deklarāciju. Katrs piepelnās, kā māk. Citi dzemdības pieņem, citi ir kasieri, apkopēji un pat par bārmeņiem strādā. Vai tas ir savienojams?

Ir nepieciešamas profesionālas bāriņtiesas, un, ja mēs runājam par profesionālām audžuģimenēm, tad sen jau būtu jābūt profesionālām bāriņtiesām. Vēlreiz atgādinu, ka šis ir jautājums pašvaldību kompetencē. Tāpēc varbūt arī ir tik krasas atšķirības tur, kur izprot šo svarīgumu, bet pēdējā tikšanās ar Pašvaldību savienības vadītāju es arī akcentēju to, ka mums ir jāstrādā pie algu pieauguma, jo diemžēl, teikšu tā, ka vairums bāriņtiesu ir ar samērā zemu atalgojumu. Tā atalgojumu skala, kas ir pieļaujama vienotā atalgojumu sistēmā, nav piepildīta ļoti daudzām pašvaldībām. Pašvaldībām ir iespēja nodrošināt lielāku atalgojumu, bet tas netiek izmantots. Bieži ir tā, ka tehniskie darbinieki saņem lielāku atalgojumu nekā sociālie darbinieki. Gribu atgādināt, ka jau pēdējos četrus gadus budžeta pieaugums pašvaldībām ir virs 90 miljoniem, un es domāju, ka tikai taisnīgi un godīgi būtu, ja pieauguma proporcija attiektos arī uz sociālajiem darbiniekiem un bāriņtiesām. Tas ir darbs sarunās ar pašvaldību vadītājiem, sarunās ar Pašvaldību savienību, un ir jāsaprot, ka ir nepieciešams atalgot. Tie nav izdevumi, tās ir investīcijas.

Savelkot Jūsu sacīto kopā, ir jāstiprina bāriņtiesas, jārunā ar pašvaldībām un jāizglīto bāriņtiesu darbinieki?

Spēcīga ministrijas bērnu politika, praktiski visās nozarēs ir jābūt spēcīgiem. Spēcīga policija - gan pašvaldības, gan Valsts policija, kura spēj atpazīt vardarbību, kura spēj nošķirt varmākas, kura spēj atrast bērnam momentā labāko audžuģimeni. Darbinieki, psihologi, kuri spēj sniegt palīdzību vardarbības gadījumā. Praktiski visiem posmiem ir jābūt spēcīgiem.

Cik daudz ir tādu gadījumu, kad ārvalstu adopcija izgāžas?

Mūsu redzeslokā ir informācija, ka ir dažreiz bērni paši atteikušies tieši pirmsadopcijas posmā, tas ir apmēram viens līdz četri gadījumi gadā, bet tas, ka bērns tiek atgriezts, tādu gadījumu mums nav.

Vai Jums šobrīd ir dati par visiem uz ārzemēm adoptētajiem bērniem? Iepriekš teicāt, ka nav.

Šī situācija ir noregulēta. Tās aģentūras, kuras nesniedza ziņas... pēc sazināšanās ar vēstniecībām praktiski šis jautājums tika nokārtots. Mums ir informācija par visiem tagad.

Cik drīz grozījumi, kas paredz ierobežot viesprogrammas un adopciju, varētu atgriezties Saeimā?

6.martā. Pilnu saskaņojumu, skaidrs, ka mēs neesam panākuši, bet mēs uzskatām, ka šī bērnu viesošanās ārzemēs, kādā veidā viņa pašlaik izskatās, dod ļoti lielas priekšrocības ārzemju adoptētājiem un nostāda nevienlīdzīgā situācijā tās Latvijas ģimenes, kuras grib uzņemties rūpes par bērniem. Tas, kas ir saistīts ar bērnu adopciju no audžuģimenēm, es domāju, tas ir Ministru kabineta jautājums, un tur mēs problēmas nesaredzam. Bet diskusijā iezīmējās viens no svarīgākajiem jautājumiem, tātad vecums, kurā bērnam ir tiesības apmeklēt šo viesģimeņu programmu. Mēs atradām analoģiju, piemēram, izglītības jomā, ka bērni, kuri var par sevi parūpēties, kuriem ir savs viedoklis, pēc mūsu likumdošanas ir 13 gadi. Mēs piedāvājam šo viesošanās programmu no 11 vai 12 gadiem, bet nekādā gadījumā, kas ir pašreiz, no sešiiem septiņiem gadi, kad bērns vispār nesaprot, ar ko atšķiras, piemēram, Rīga no Jelgavas.

Cik lielā mērā otra puse ir gatava kompromisiem?

Lielākā problēma bija saistīta ar šīm kompānijām, kas iebilda, bet, tā kā mēs esam izgājuši uz sarunu procesu, mēs informēsim arī Saeimas komisiju par šiem rezultātiem, un es domāju, ka mēs atradīsim saprātīgu lēmumu. Vai tie būs 11 vai 12 gadi, es nevaru pateikt, bet nekādā gadījumā tie nebūs seši vai septiņi, kā tas ir tagad.

Kāpēc Latvijā viesģimenes nozīmē bērna uzņemšanu sestdienās svētdienās. Kāpēc mums nav mēnesi ilgas ciemošanās?

Viesģimeņu iespējas ir, kā teicāt, uz sestdienu, svētdienu, bet ir daudz jautājumu, un šī esošā informācija, kā, piemēram, pagājušajā gadā, kad bija sižeti par Kapseļu ielu, radās sabiedrības kustība, ka brīvprātīgie grib palīdzēt bērniem. Tāpat arī par Jūsu uzdotajiem jautājumiem. Mēs analizējam katru šādu jautājumu un uzdosim nestandarta jautājumus varbūt, no kurienes šī doma, ka nevar bērnus uz ilgāku laiku, piemēram, viesģimenē nosūtīt?

Vai varbūt vēl kaut kas ir jādara, lai adopcija uz ārzemēm vairs vispār nebūtu nepieciešama?

Es domāju, ka šī [būs] sadarbība ar kustību „Plecs”. Es domāju, ka mēs nonāksim pie situācijas, ka visi bērni tiks adoptēti Latvijā. Un šīs institūcijas, kas ir institucionālā aprūpe, vienkārši izmirs. Tas jau būs tas pamats, lai nebūtu adopcijas uz ārzemēm, jo es domāju, ka pa 26 gadiem mēs esam nonākuši pie situācijas, kad mēs varam parūpēties par saviem bērniem, nevis sūtīt viņus uz ārzemēm, jo šo bērnu gan pilsonība, gan saistība ar valsti pazūd.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti