Bolderājā, Mežrozīšu ielā 43 signalizācija ieslēdzas katru dienu. Lai gan noteikumi to aizliedz, daudzi īrnieki smēķē savos dzīvokļos. Un skan trauksme. Ilona Balode-Ūdre, kuras vīrs, mūziķis Rolands Ūdris jeb Ūdrītis pēc avārijas ir ratiņkrēslā un arī īrē vienu no dzīvokļiem, mācās neuztraukties.
"Nācās pierast pie tā, ka šī signalizācija skan ļoti regulāri, ļoti. Tā, ka vairākas reizes dienā! Sāku pierast pie tā, ka nevajag evakuēties, ka tas ir normāli!" saka Ilona.
Bet 21. oktobra rītā dega pa īstam. Ugunsgrēks izcēlās dzīvoklī piektajā stāvā, kura iemītniekam sākās epilepsijas lēkme brīdī, kad bija ieslēgta mikroviļņu krāsns.
"Paskatos pa logu – zilas gaismas. Ugunsdzēsēju mašīna. Zvanu dežurantam – droši viss? Kāpēc jūs vēl esat dzīvoklī? Ir jāevakuējas! Nekavējoties!" stāstu turpina Ilona. "Es vēl paķeru telefonu, Bārtu, kaķus, līdz koridoram, līdz liftam."
Dēlu Bārtu un kaķus uzticējusi kādai sievietei, kura jau bijusi laukā. Atgriezās pie Ūdra. Lifts nestrādāja, jo ugunsgrēka laikā tie tiek atslēgti.
"Mājās pamatīgs jandāliņš, cik mēs bijām? Seši, astoņi ratiņkrēslos. Nu, mēs visi sapulcējušies gaidām pie tā lifta," skaidro Ilona.
Glābšanas darbus šajā ēkā torīt vadīja Daniils Grebenko.
"Cik atceros, trīs cilvēki tika glābti, izmantojot glābšanas maskas un līdz 40 cilvēki bija evakuēti no ēkas," stāsta VUGD operatīvais dežurants Daniils Grebenko.
Viņš skaidro, ka šajā ēkā dzīvokļi būvēti kā ugunsdrošas kabīnes un iedzīvotāji pamest dzīvokli nemaz nedrīkst. Esot jāgaida, kad ieradīsies glābēji.
"Tikai ugunsdzēsēji, glābēji varēs pieņemt tos lēmumus, kādus paņēmienus izmantot, kā droši evakuēt," saka Grebenko. "Ņemot vērā to, ka tas ir ugunsdrošs nodalījums ar ugunsdrošām durvīm, ir jāpaliek iekšā. Jā, grūti. Psiholoģiski gribas atvērt un paskatīties, bet viņš nezin, kas tur atrodas. Liesmas, dūmi. Mēs visu varam, dienests nodrošināts ar tehniku un cilvēkiem."
To apstiprina arī ēkas cēlējs un apsaimniekotājs – pašvaldības kapitālsabiedrība “Rīgas pilsētbūvnieks”.
"Ir 21. gadsimts, mājas projekts ir jauns, katrs atsevišķais dzīvoklis ir kā atsevišķa kabīne. Ja tur deg, deg tikai tur, izplatīties liesmas nevar. Dzelzs durvis pusstundu iztur atklātu liesmu. Tā ka iedzīvotājiem vienkārši ir jāaizslēdz durvis," skaidro “Rīgas Pilsētbūvnieks” pārstāvis Ivo Kiršblats.
Cilvēkiem esot jāuzticas, ka viņus izglābs.
"Mēs kā apsaimniekotāji nevaram uzticēt saviem dežurantiem nonest invalīdu no trešā stāva. Ugunsdzēsēji skaidroja – kad ir ugunsgrēks, jāgaida glābēji. Vienīgais, ko mēs varam palīdzēt – norādīt viņiem, ka tajā un tajā dzīvoklī ir nepieciešama palīdzība. Uz gultas vai ratiņos," turpina Kiršblats.
Īrnieki, slēdzot īres līgumu, ir parakstījušies par ugunsdrošības noteikumiem un ir informēti, kā jārīkojas. Savukārt regulāri strādājošā signalizācija esot iedzīvotāju atbildība.
"Mēs īrniekus neizvēlamies. Kāds grib pīpēt, kāds cep pankūkas, kāds neiet ārā. Un tā signalizācija gaudo. Mēs vienreiz izslēdzam, otrreiz. Un viņiem jau ir nulle reakcijas," saka Kiršblats.
Ilona Balode-Ūdre gan uzskata, ka ir jābūt alternatīvai izejai arī tiem, kuri ir ratiņkrēslos.
"Desmit noteikti ir ratiņkrēslos. Un viņiem nav paredzēta šī te avārijas izeja. Nekāds mehāniskais panduss. Ir tikai kāpnes," uzsver Ilona. "Ja notiek nopietns ugunsgrēks, kā tos cilvēkus ratiņkrēslā paredzēts evakuēt? Pa logu? Ar vienu celtni? Vai uz rokām? Un kāda būs izlozes kārtība? Kurš pirmais, kurš pēdējais? Bet tie, kas cēluši māju uzskata, ka viss ir kārtībā."
Dēlam Bārtam pēc notikušās evakuācijas bija trauksme. Viņš piedzīvoto ugunsgrēku un sevis atstāšanu pie nezināmas kundzes laukā, kamēr mamma ar tēti ir mājā, desmitiem reižu izspēlēja ar saviem lego klucīšiem. Būvēja pacēlāju, glāba cilvēkus un dzēsa iedomātu uguni.
