Latvijas realitāti reanimatologi redz brīdī, kad pie uzņemšanas durvīm piestāj "ātrā palīdzība". Ir gadījumi, ko gados jaunais ārsts nespēj aizmirst.
"Mums ir miruši zīdaiņi ar galvas traumām. Mums bija 17 lauztas ribas, tur nepierādīja vardarbību; ir smagi aprūpes trūkumi, novārguši, izkāmējuši [bērni]. Tā ir realitāte," atzina ārsts.
Redzot zīdaini ar sasitumiem, Balmaks policijai zvana pats. Ir lietas, kas viņu šajā ziņošanas sistēmā neapmierina. Piemēram, pēc tam krimināllietā figurē visi viņa dati.
"Nav pārāk patīkami to darīt. Policisti ievāc manu mājas adresi, man nepatīk to sniegt, tā informācija iet tiesā aizstāvības pusei. Tur ir problēmas šajā jomā," uzskata ārsts.
Viņš personīgi neatceras gadījumu Liepājā, kuri smagi miesas bojājumi nodarīti zīdainim. Tiesa par to meitenītes bijušajam patēvam piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz vienu gadu un diviem mēnešiem, bet bērna mātei – 220 stundu piespiedu darbu, ziņo LETA.
"Vai tur ir problēma tiesā, pierādījumos, (..) Lasīju šo ziņu, sods izklausās kā par bāra kautiņu, neizklausās pēc adekvāta soda par vardarbību pret bērnu," vērtēja ārsts.
Toties ārsts labi atceras mazo Ventspils puisēnu. Viņš mira, lai gan varēja dzīvot. Jo nobrāzumus iepriekšējā dienā bija redzējusi bērna ģimenes ārste. Balmaku izbrīna, ka ne vecākiem, ne ārstei sods nav sekojis. Notiesāts tikai pats sitējs.
"Problēmas ir gan atpazīt, gan ziņot. Varas iestādēm ir problēmas savākt pierādījumus un notiesāt. Bet ir politiskā atbalsta trūkums. Nav sajūtas, ka tā ir prioritāra nozare," teica Balmaks.
Ārstniecības likums liek ziņot pat tad, ja vienkārši konstatēts aprūpes trūkums. Ārsts brīnās, kāpēc klusē un nereaģē politiķi, kuri ir no reģioniem, kur konstatēta vardarbība pret bērniem.
