Drustos pulcējās tie, kuri priekšroku dod Jāņu svinēšanai īsti latviskā garā. Skanot tradicionālām dziesmām, zem lielas Jumja zīmes iedegts Jāņu ugunskurs, kura liesma uzturēta visu nakti. Dziedot tradicionālas dziesmas, pavadīta saule un sveikta gada īsākā nakts.
Līgotāji kā nu kurš – cits šeit bija pirmo reizi, bet citam šī ir ģimenes tradīcija un vasaras vai ziemas saulgrieži bez Piltiņkalna nav iedomājami. “Man ir svarīgi būt šeit, tieši šajos saulgriežos, ar to sākas gads. Tas man nozīmē būt Latvijā,” atzina Valdis.
Staigājot pa Piltiņkalna maģiskajām takām, iespējams saplūkt pļavas ziedus un Jāņu zāles, ko iepīt vainagā. Spītējot vēsajam vējam, gada īsāko nakti tieši šeit pavadījīja arī daudz jauno vecāku ar bērniem.
“Mēs tepat netālu dzīvojam, un šī jau ir tradīcija. Vairākus gadus braucam un piedzīvojam pirmsvētkus. Tas ir latviskuma moments,” atzina Jānis.
“Vidējais vecums kļūst mazāks. Par spīti tam, ka ir vējains, mēs redzam daudz mazos bērnus un, ja ir mazie bērni, ir jaunie vecāki,” sprieda Ojārs.
Ap vieniem naktī ap lielo ugunskuru iedegti astoņi mazāki ugunskuri, kas veidoja apli – gluži kā sauli. Vīri iededza lāpas, un visi kopā sāka dziedāt īpašas dziesmas, kas saistītas ar pusnakts mistēriju. Pēc tās sekoja vēl viena saulgriežu tradīcija – saules ripināšana. Aizdedzinātais siena rullis negribīgi, bet tomēr nonāca kalna pakājē. Labāk veicās ar saulītes peldināšanu. Septiņi vīri, sievu dziesmu pavadībā, to nogādāja ezerā.
Nakts pelde Jāņu vakarā ir tikpat svarīga saulgriežu sastāvdaļa kā uguns kuršana, jo tieši gada īsākajā naktī ūdenim piemīt īpašs spēks.