“Ļoti gaidu, kad atkal būs jāsēžas pie skaistā, spīdīgā ziņu studijas galda. Dzirdēšu džinglu, izsaucienu: “Motors!” un zināšu, ka man vēl ir dažas sekundes līdz brīdim, kad jāsaka skatītājiem: “Labvakar!””
“Ir pagājis gads, bet man šķiet, ka šobrīd jau ir cita ēra. Kad devos savā garajā atvaļinājumā, bija cita pasaule – bērni gāja skolā, veikalos tirgoja neiepakotas smalkmaizītes, cilvēki nevarēja pat iedomāties staigāšanu maskās. Šķiet, ka tik daudz kas mainījies, bet, no otras puses, tik maz – māju sajūta, ienākot televīzijā, ir lieliska!”
Laura, protams, arī mājās turpināja dzīvot līdzi saspringtajam ziņu ritmam: “Turēju īkšķus par kolēģiem, lai visiem pietiek spēka ziņu virpulim, kurš bija sagriezies orkānā vai taifūnā – vistrakākajā no visiem iespējamiem vējiem. Viņiem vajadzēja ļoti daudz spēka un pašaizliedzības strādāt šādā režīmā.”
Pandēmijas laiks nav bijis viegls ne tikai ziņu apjoma, bet arī sabiedrības noskaņojuma dēļ. “Ļoti daudzi netic ziņām, uzskata, ka visa informācija, kas saistīta ar Covid, ir sagrozīta, izdomāta. Ir arī cilvēki, kuri domā, ka nevajag tik daudz runāt par Covid. Bet man šķiet, ka vajag gan! Jo kas gan var būt vēl svarīgāks par mūsu veselību?”
“Dzimšanas dienās mēs viens otram vēlam veselību. Neviens nesaka: “Man ir apnicis, nenovēli man veselību! Tas pats ir ar ziņām. Pandēmijas laika ziņas ir par mūsu veselību, izdzīvošanu, spēju atgriezties pasaulē, kas, cerams, būs vismaz pietuvināta tai, kādā dzīvojām pirms gada. Tāpēc mums ir vajadzīgas ziņas – pārbaudīta un uzticama informācija.”
Laura uzsver, ka pat tad, ja jūties pārguris no informācijas gūzmas, kas mums pārvēlusies šī gada laikā, joprojām ir svarīgi sekot līdzi notiekošajam:
“Situācija ir jauna, agrāk nepieredzēta, tāpēc ir daudz svarīgu, jaunu ziņu, domu, kas savukārt mums pašiem palīdz pieņemt būtiskus lēmumus. Piemēram, vakcinēties vai nē.”
“Atzīstu, ka arī paši rūdītākie informācijas un ziņu narkomāni pagurst. Tieši tāpēc var nesekot informācijai līdzi visu cauru dienu, bet ieslēgt LTV ziņas sešos vai astoņos vakarā un ātri visu uzzināt, vai ne?”
Laura mudina saglabāt prieka dzirksti, pozitīvismu: “Dzīve un arī mūsu sajūtas ir viļņveidīgas, bet svarīgi atrast dzīves balansu un censties neieslīgt dziļā “viss ir slikti” sajūtā. Nevajadzētu arī būt skarbam pret sevi, ja neizdodas. Tajās dienās, kad trūkst pozitīvisma, nevainot sevi, bet gaidīt labāku dienu. Un, ja tāda nenāk ilgi, tad noteikti meklēt atbalstu pie līdzcilvēkiem.”
