Viļānu Romas katoļu baznīcā misi vada priesteris Rinalds Stankēvičs. Baznīcā Pūpolsvētdienas dievkalpojums iesākas ar pūpolu zaru svētīšanu. Šajā dienā tiek pieminēta Jēzus Kristus ierašanās Jeruzalemē. Cilvēki, viņu sagaidot, māja ar palmu zariem, klāja viņa ceļā drēbes. Latvijā palmu zaru nav, taču šajā laikā ir pūpoli.
“Un tad, kad vēl nebija šī ierobežojuma, kad notika visas procesijas baznīcā, tad procesijā tiek nests ar pūpolu zariem izrotāts krusts. Un cilvēki, sēdot uz vietas, tur, kur viņi ir, viņi met pūpolu zarus zem krusta nesēja kājām, tādā veidā atdodot godu tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem Jēzum. Ļoti skaista tradīcija, kas baznīcā ir saglabājusies visus šos divtūkstošus gadu,” sacīja priesteris.
Baznīcā, ievērojot vienam no otra distanci, katrā solu rindā pa vienam cilvēkam, uz sejas visiem ir maskas. Mises laikā priesteris atgādina par masku nozīmi un to, cik būtiski tās lietot pareizi, aizsedzot gan muti, gan degunu.
“Pie tā ir pierasts, liekas, ka savādāk nevar būt, ka ne vien pats par sevi atbildi, bet arī par otru līdzcilvēku,” tā par masku lietošanu izteicās baznīcā gājēja Rozālija. Viņa atzinīgi vērtē to, ka baznīcas arī šajā laikā ir atvērtas.
Kopš pandēmijas sākuma cilvēki aicināti uz dievnamiem doties retāk, darba dienās nāk vecākā gada gājuma cilvēki, lai svētdienās to var darīt tie, kuri pa nedēļu strādā.
Baznīcas apmeklētāja Anna sacīja: “Es eju nedaudz retāk, maskas jālieto, grūti ir elpot, bet viena pati dzīvoklī dzīvoju, tādu sakaru man ar citiem cilvēkiem nav. Kaut kā bēdīgi, ka būtu kaut kā tā brīvāk, būtu baznīcā cilvēku vairāk, ir tā, kā ir, izmantojam to pašu, ko var.” Annas kundze ļoti gaida Lieldienas, tām gatavojoties, ievēro gavēni.
“Vai, ar kādu prieku tās tiek gaidītas, ar gavēņa laikā ar nelieliem upurīšiem, nekādus lielus jau nevar jau gadi ir, nevar neko tādu izdarīt, bet tādu mazu upurīti, atteikšanās no kaut kādiem produktiem, jāievēro. Bet paši svētki Kristus augšām ceļas, tas jau pats galvenais,” sacīja kundze.
“Draugi, radi nevar atbraukt, tā bēdīgāk, agrāk bija jautrāk visi kopā sanācām. Ko večiem darīt, sēdi mājās un lūdzies, ka varēsi, atnāksi, ja nevarēsi, sēdi mājās,” stāstīja ticīgā.
Šīs būs jau otrās Lieldienas, kas tiks pavadītas Covid-19 pandēmijas ēnā. Šis laiks prasa spēju pielāgoties un mainīties. Tomēr ir lietas, kas paliek nemainīgas. Kā uzsvēra priesteris Stankēvičs, nekas nevar aizstāt ticīgajiem misi baznīcā.
Stankēvičs norādīja: “Ne televīzija, ne internets, ne pat radio, tas ir skaisti, brīnišķīgi un labi, ka tā notiek, bet cilvēks pie grēksūdzes, ne svētās komūnijas nevaram attālināti pieiet. Brīžiem arī mēs no baznīcas, no klostera priesteri braucām pie slimniekiem, apkalpojām viņus, viņi bija slimi ar Covidu, mēs paši saslimām ar Covidu visi, bija laiks, kad vajadzēja slēgt baznīcu un klosteri apmeklētājiem, kamēr beidzās mūsu slimošana, bija tēvi, kuri slimoja smagi un kurus vajadzēja ievietot slimnīcā, visādi laiki bijuši, bet mūsu lūgšanas un kalpošana Dievam un cilvēkiem arī šajā ārkārtas situācijā nav beigusies, meklējam jaunus veidus, kā cilvēkiem un Dievam kalpot.”
Ja pērn Covid-19 pandēmijas dēļ daudziem cilvēkiem nebija iespēja apmeklēt dievnamus, tad šogad tie būs atvērti.
