ĪSUMĀ:
- Pie Marijas uz pirmsadopcijas laiku nonāca divi brāļi, kuru uzvedība viņu esot satriekusi.
- Viņa nolēma paturēt jaunāko puiku, brāļus tiesas ceļā šķīra.
- No 3 līdz 5 gadiem zēns dzīvojis audžuģimenē, kur, kā skaidroja Marija, tika seksuāli izmantots.
- Viņa uzstāja, lai ar zēnu tiekas arī žurnāliste. Tāpat Marija sūtīja video, kur intervē dēlu par seksuālo izmantošanu.
- Abi brāļi pēc nonākšanas pie Marijas sāka mācīties kādā Rīgas skolā.
- Marija klāstīja, ka dēls esot citiem uzmācies, taču skolotāja to neapstiprina. Sākumā bija dažas problēmas, bet atrisinātas.
- Tad bērns no skolas izņemts un nonācis kādā privātskolā Vidzemē, kur audzēkņi arī nakšņo.
- Pēc Marijas teiktā – tur lūgts bērnu izņemt, jo viņš atzīts kā bīstams apkārtējiem.
- Šīs skolas direktore gan atzina – problēmas varēja rasties, jo bērns bijis ilgi prom no mātes.
- Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā norādīja – būt ilgi prom no mājām nav pieļaujami.
- Inspekcija vērtē bāriņtiesu uzraudzību gan laikā, kad dēls bija pie audžuģimenes, gan pie Marijas.
- Marija adoptēto dēlu arī piedāvāja uzņemt ārzemēs dzīvojošajai bioloģiskajai mātei.
- Viņa piekrita un plānoja ierasties Latvijā pakaļ bērnam, taču Marija pēkšņi pārdomāja.
- Raidījums runāja arī ar audžumammu, kur bērns dzīvoja iepriekš. Viņa ir šokā par pārmetumiem audžuģimenei.
- Neviens no brāļu audzināšanā iesaistītajiem neapstiprināja, ka ar viņiem bijušas lielas problēmas.
- Lietu par jaunākajam puikam nodarīto izmeklē policija, bet aizdomās turamā statuss nevienam nav piemērots.
- Marija sarunā ar žurnālisti paziņojusi, ka tiesāsies, ja sižets "nebūs objektīvs" un izskanēs nepatiesība.
- Tikmēr Rīgas bāriņtiesa grasās lemt par Marijas aizgādības tiesību pārtraukšanu.
Mamma
Latvijas Radio pirmoreiz ar Mariju sarunājās automašīnā, braucot uz specializētu ārstniecības iestādi, kur puika tobrīd atradās.
Viņa stāstīja: "Kā tas viss notika. Tātad es pieteicos uz bērnu – vienu, no diviem līdz trīs gadiem…"
Labklājības ministrijas sūtītajos sarakstos ievērojusi divus brāļus, kuri tobrīd dzīvoja audžuģimenē. Pēc vairākām tikšanās reizēm zēni pie viņas ievācās uz likumā noteikto pirmsadopcijas laiku.
"Viņiem bija savstarpējas kaut kādas perversijas, es, godīgi sakot, to periodu – man tūlīt asinsspiediens būs 200 – es negribu atcerēties, jo tas bija viss tik dīvaini," viņa atzina. Pēc Marijas vārdiem, vecākais puika esot bijis agresīvs, stāstījis par balsīm galvā, pašnāvnieciskām tieksmēm un darījis pāri jaunākajam brālim.
Viņa skaidroja: "Es lūdzu viņus šķirt ar domu, ka es varētu paturēt tikai to mazāko, kas man tajā brīdī likās normāli. Viņš bija mazs bērniņš, un es domāju, ka tur vēl ir kaut kāda perspektīva."
Brāļus šķīra tiesas ceļā.
"Vispār tos bērnus no sākta gala negribēja man atdot. Tas ir visinteresantākais, jo parasti bāriņtiesa dara visu iespējamo, lai bērns nonāk labā ģimenē, šeit viss bija pilnīgi pretēji," viņa teica.
Marija apgalvoja, ka arī mazākajam jau no paša sākuma bijušas dīvainas seksuālas tieksmes, taču psihologi mierinājuši, ka tādā veidā viņš izzinot pasauli.
Žurnāliste: Rodas jautājums, kāpēc pēc tā pārbaudes laika jūs viņu paturējāt?
Marija: Tāpēc, ka… Nu kā lai to pasaka, es jau gribēju sākumā no viņiem abiem atteikties, bet mazākais man ķērās ap kāju, kliedza un raudāja, ka viņš grib tikai ar mani palikt un nekur negrib prom. (..) Nu... kāpēc es paturēju, nu tāpēc arī paturēju. Likās, ka viss būs labi, dzīvoju ar cerību, ka viss būs labi…
Tomēr nekas nav bijis labi arī tad, kad ģimenē palika tikai jaunākais brālis.
"Bet tā vardarbība ir droši vien tāds traumatisms, kas viņam ir iedots, bet nu tā seksualitāte, ka viņš savos sešos gados liek meitenei sev ats*kāt un zēniem aizskart sev krāniņu – tas ir vispār ārprāts. Man sunei sien kājas un bāž kokus viņai ģenitālijās, tas vispār ir tāds ārprāts! Un es viņam prasu, es jau viņu par to nesitu, es saku, kāpēc tu to dari, viņš saka, bet man ir fantāzijas. Un tikai pirms diviem mēnešiem viņš man atzinās šo visu, kas ir bijis. Ka viņam ir likts skatīties, ka tur vīrieši ir suņus izvarojuši, vīrieši mazas meitenītes, mazus bērnus. Mazus!!! Viņš jau pats ir mazs," stāstīja Marija.
Nekontrolējamās uzvedības cēloni esot atklājis zēns pats – audžutēvs viņu regulāri vedis kādā istabā, kur licis skatīties pornogrāfiskas filmas. Puikam redzētais bijis jāatdarina, par to ticis atalgots ar saldumiem.
"Es domāju, ka to bērnu kāds... ka bija vajadzīgs kādam ietekmīgam vīrietim vai nu izklaides sunītis vai pornobiznesa, vai seksa vergs, viņš kādam augstu stāvošam cilvēkam caur sakariem pateicis, ka man vajag tādu un tādu bērnu, lūdzu, sagatavojiet man viņu," viņa pieļāva.
Puika
Raidījuma "Atvērtie faili" redakcijā uzskatīja, ka runāt ar puiku nevajadzētu, lai viņam vēlreiz nav jāiet cauri traumējošai pieredzei. Taču Marija uzstāja, ka dēls to neizjūt kā traumu. Viņš notikušo uztverot normāli. Speciālisti norādījuši, ka puikam ir psihopātija – samazināta empātija un sirdsapziņa.
Turklāt Marija vēlējās, lai zēnu satieku pēc iespējas ātrāk, kamēr viņam nav "izskalotas smadzenes" – tie bija Marijas vārdi.
Marija puikam: Lai tu saprastu, ka tev neprasīs, ko tu pusdienās ēdi un ko tu kakāji. Šis būs stāsts, intervija būs tieši tas, par ko mēs runājām, ka tev ir jāstāsta patiesība, tikai patiesība un cik vien maksimāli tu vari atcerēties visu to periodu, kas bija ar tevi.
Žurnāliste: Cik daudz tu atceries vispār no tā?
Puika: Nu… tikai mazliet… Nu, mamma jau arī var pateikt, ka tikai mazliet…
Zēns stāstīja, kā vests televizora istabā un kā viņam bija jādara viss, ko Marija "Atvērtajiem failiem" jau bija stāstījusi.
Sarunā ar puiku mamma iejaucās vairākas reizes.
Marija: Tev nebija fantāzijas, tu visu laiku skaidri zināji, ko tu dari?
Puika: Jā.
Marija: Un tev tas patika?
Puika: Jā.
Marija: Nevar jau vainot, končas taču deva.
Konfektes zēns ēda arī šīs sarunas laikā.
Vēlāk mamma raidījumam atsūtīja divus pašas filmētus video, kur viņa dēlam atkal un atkal jautā par to pašu.
Marija: Jautājums, ko nozīmē pieaugušo filmas?
Puika: Tā kā ar suņiem un sievietēm, un puišiem.
Marija: Kas – tā kā?
Puika: Nu ar sievietēm… ka.. nu… ka sievietes ar puišiem, un puiši ar suņiem.
Marija: Ko viņi darīja?
Viens video uzņemts kafejnīcā. Brīžiem saķēris galvu rokās, brīžiem berzējot pieri, simpātisks zēns tajā bikli stāstīja par darbībām, ko nevajadzētu stāstīt nevienam desmitgadniekam. Uzmanās, vai kafejnīcā to nedzird citi. Otrs video filmēts automašīnā.
Marija žurnālistei skaidroja, ka bērnu filmē un intervē, jo policija to nedara, un pauda aizdomas, ka pedofilu tīklā iesaistītas arī bāriņtiesas.
Valsts policijā Marija vērsās jau pērn jūlijā. Augustā policija atbildēja, ka sākusi resorisko pārbaudi. Kriminālprocesu Vidzemes reģiona policija sāka tikai pēc tam, kad Marija Ģenerālprokuratūrā iesniedza sūdzību, tajā uzsverot savu amatu.
Kāpēc likumsargi nerīkojās uzreiz?
Policija rudenī "Atvērtajiem failiem" atteicās lietu skaidrot. Raidījuma žurnāliste tikmēr runāja ar cilvēkiem, kas bijuši saskarsmē ar puiku. Un viņi stāstīja ko citu…
Skola
Nonākuši Marijas mājās, abi brāļi sāka mācīties kādā Rīgas skolā.
"Tur viņš ir uzmācies zēniem, meitenēm, kodis skolotājiem, zadzis," par dēla gaitām galvaspilsētas skolā izteicās mamma.
"Atvērtie faili" tikās ar skolotāju, kura dažādos laika posmos bijusi audzinātāja abiem brāļiem. Viņa apstiprina, ka jaunākajam ar mācībām negāja viegli. Bijis grūti iejusties, taču klasesbiedri bijuši draudzīgi un ātri viņu pieņēmuši. Sākumposmā novērotas arī dažas agresijas izpausmes un tieksme piesavināties svešas mantas. Taču audzinātāja uzskata – ar to tikuši galā.
Žurnāliste: Vai viņš uzmācās seksuāli kādiem citiem cilvēkiem no klases vai skolotājām?
Skolotāja: Nē, to es neredzēju. Nē, nē. Viņš, kā jau mazo klašu bērni, atnāk un apķeras savai skolotājai, tā ļoti daudzi mazo klašu bērni dara. Mamma man arī lūdza pavērot, vai šāda situācija nav klasē. Es pavēroju, jo viņš arī palika pagarinātajā dienas grupā, bet es šo situāciju neredzēju, nemanīju, nevaru teikt, ka viņš uzmācās, nē.
Un neapstiprinājās arī mammas vārdi, ka no skolas viņu izmeta.
Skolotāja skaidroja: "Mamma izdomāja, ka zēnam būs labāk mācīties kādā mazākā skolā. Jo mums klases ir lielas. Viņa, protams, bija ļoti pateicīga par manu darbu ieguldīto un par to, ka viņš ļoti labi jutās klases kolektīvā. Bet ka zēnam vairāk vajadzētu tādu lauku vidi, tā mamma man to pamatoja. Ka tur ir dzīvnieki, ka tur viņi iet tos dzīvniekus barot, ļoti daudz ir nodarbības, stundas ārā... Bet nu es sapratu, ka tur ir skola, kur ir ar visu nakšņošanu. Tā kā zēns bija projām no mammas visu nedēļu."
Jau nākamajā dienā pirmklasnieks iestājās kādā privātskolā Vidzemē.
Taču saskaņā ar mammas versiju – arī tur puika atzīts par bīstamu apkārtējiem, un skola lūgusi viņu izņemt.
Skolas vadības raksturojumā, ko Marija nodeva žurnālistei, bija teikts: "Pēdējos mācību mēnešos tika novērots liels regress attiecībās ar līdzcilvēkiem un dzīvniekiem, kas izpaudās lielākā agresijā un nesavaldībā…"
Tāpat norādīts: "(..) nonākot histērijā, apdraud citus cilvēkus – gan pieaugušos, gan bērnus, arī dzīvniekus."
Tomēr skola par audzēkņa bīstamo uzvedību un iespējamo vardarbību nevienam neziņoja.
Kāpēc?
Mācību iestādes direktore skaidroja, ka viņiem bijuši tikai netieši pierādījumi, ka zēnam pagātnē varētu būt darīts pāri.
Žurnāliste: Ja tāda situācija ir bijusi, vai tur nav vajadzējis iepriekš kaut kā reaģēt vai iesaistīt vēl citas institūcijas?
Direktore: Nu, mēs vispirms cenšamies atrisināt to situāciju ar bērnu un vecākiem kopā. Un tad, kad tā situācija tiešām jau bija tāda samilzusi un arī mātei bija aizdomas, tad arī viņa to ziņoja. Es saku, tādi tiešām netieši un sīki gadījumi, par kuriem mēs neziņojām policijai.
Direktore gan atzina, ka problemātiskā uzvedība varētu būt saistīta arī ar to, ka bērns ilgstoši atradies prombūtnē no mātes.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gorbunova par Marijas dēla lietu ir informēta. Tomēr publiski klāstīt lietas apstākļus nevar.
Vaicāta teorētiski – kāpēc tik mazu bērnu vispār sūtīt uz internātskolu, Gorbunova atbildēja, ka tas būtu attaisnojams, ja bērnam nepieciešama speciāla izglītība, kas dzīvesvietas tuvumā nav pieejama.
Gorbunova sacīja: "Bērnam noteikti regulāri ir jādodas mājup, nav pieļaujamas situācijas, ka bērni ilgstoši uzturas internātpamatskolā un nedodas uz savām mājām, jo tad mēs nevaram runāt par aprūpi ģimeniskā vidē. Bet, protams, ka jebkura bērnam ierastas vides maiņa ir savā ziņā traumatiska."
Inspekcija pašlaik vērtē bāriņtiesu uzraudzību gan laikā, kad bērns atradās audžuģimenē, gan Marijas ģimenē. Brīdī, kad puika bija ievietots internātskolā Vidzemē, Rīgas bāriņtiesai ģimene bija regulāri jāuzrauga, jo nebija beidzies pēcadopcijas uzraudzības periods.
Rīgas bāriņtiesa arī bija tā, kas izvērtēja, vai Marija bērnu var adoptēt un kādas ir viņu attiecības pirmsadopcijas laikā, kad bērns ģimenei nodots uz laiku.
"Šeit tas uzdevums ir primāri saprast, kā bērns jūtas, kā jūtas arī pats adoptētājs, un kas ir tie brīdinājuma signāli vai kādas grūtības adoptētājam rodas," skaidroja inspekcijas pārstāve.
Savukārt Rīgas bāriņtiesa Marijas lietu nekomentēja, tikai norādīja – normatīvajos aktos noteikto kārtību ievēro.
Taču pirmsadopcijas laikā, kad pie Marijas bija abi brāļi, notika vēl kas. Marija uzrakstīja policijai ziņojumu par vecāko brāli.
Marija skaidroja: "Viņš sāka stāstīt, jā, ka viņš tā kā esot izvarots. Tā ka jā, tā ka nē… Es uzreiz "dinkš", un ar šo informāciju pie [Rīgas bāriņtiesas] Ritas Niedras – fantastisks psihologs, viņa viņu nointervēja un saka – jā, ir aizdomas pēc visiem testiem, ka viņš ir seksuāli izmantots."
Policija kriminālprocesu nesāka, jo apstiprinājumu tam neguva.
"Bet toties nākamajā dienā pret mani sāka lietu par emocionālu vardarbību, un bāriņtiesā viena paziņa pateica, ka tagad tu dabūsi trūkties, nu nevajag cīnīties ar to, ar ko nevajag cīnīties," norādīja Marija.
Administratīvā pārkāpuma lietu par emocionālo un fizisko vardarbību izbeidza ar mutvārdu aizrādījumu. Tas Rīgas bāriņtiesai vēlāk netraucēja lemt, ka adopcija ir jaunākā bērna interesēs, un to apstiprināja tiesa.
Valentīna Gorbunova no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, vaicāta, vai aizrādījums par vardarbību nav šķērslis bērna adopcijai, skaidroja: "Protams, ka viennozīmīgi, ja vecāki ir bijuši saukti pie šāda veida administratīvās atbildības, tam ir jābūt kā sarkanajam signālam, ka bāriņtiesai būtu pastiprināti jāvērtē. Varbūt papildus psihologa izpēte, varbūt ciešāka šī pirmsadopcijas uzraudzība, proti, to nevar atstāt kā kaut kādu maznozīmīgu apstākli, paļaujoties, ka tā gadījās."
Marijas stāstīto par agresīvo un neadekvāto vecāko brāli raidījumam neapstiprināja ne ģimene, kura viņu tagad adoptējusi, ne Rīgas skola. Kad viņš skolu pametis, klasesbiedri un skolotāji ļoti pārdzīvojuši. Pats zēns skumjās raudājis.
Bet tieši vardarbība bija iegansts, kāpēc brāļus izšķīra.
Vidzemes novada bāriņtiesa, kura pirms adopcijas pārstāvēja viņu intereses, pret brāļu šķiršanu iebilda. Komentārus raidījumam tā atteica.
Bioloģiskā māte
Zēnu bioloģiskā māte dzīvo ārzemēs. Pērn Marija viņu uzrunāja un saveda kopā ar jaunāko dēlu. Kādā žurnālistei pārsūtītā video zēns aicina māti braukt ciemos.
Sarunās ar žurnālisti Marija neslēpa, ka centusies pārliecināt bioloģisko māti ņemt bērnu pie sevis. "Man ir sarakste ar viņu tagad diezgan pamatīga, es mēģināju pierunāt, lai viņa to bērnu ņem pie sevis. It kā viņa alkoholu nelietojot," viņa skaidroja.
Ar bioloģisko māti Daci (vārds mainīts) sazinājās arī "Atvērtie faili". Dace pārsūtīja Marijas rakstītās ziņas, ka dēlam vislabāk būs ārzemēs pie bioloģiskās mātes. Šajās īsziņās viņa skaidrojusi, ka to apstiprinājuši psihiatri, psihologi un slimnīcas personāls. Marijas advokāts palīdzēšot nokārtot dokumentus, lai bērns pie viņas varētu dzīvot uz pilnvaras pamata.
Dace atstāstīja: "Es jums iedodu uzturlīdzekļu naudu kaut kādu sākumā, un tad es jums tos 120 eiro ikmēneša naudiņu, kas pienākas viņam, viņa pārskaitīšot man to."
Dace piekrita un sāka kārtot dokumentus. Plānoja pat ierasties Latvijā pakaļ bērnam – Marija piedāvāja apmaksāt aviobiļetes.
"Bioloģiskajai mātei nodot aprūpē vienkārši uz pilnvaras pamata – nē, ja mēs runājam par ētisko pusi, tad tas ir amorāli, tas ir vienkārši amorāli," kategoriska bija Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Valentīna Gorbunova.
Latvijā adopcija līdz bērna pilngadībai nav atceļama. Ja adoptētājam rodas problēmas ar bērna audzināšanu, tiek iedarbināts tāds pats process, kā bioloģisko bērnu un vecāku attiecību pārtraukšanā. Sākumā vecākiem tiek dota iespēja situāciju labot.
Gorbunova norādīja: "Ja nemainās arī tajā periodā nekas, tātad tiek celta prasība tiesā aizgādības tiesību atņemšanai. Bet juridiski vienalga vecāks, kas savulaik ir bērnu adoptējis, ir un paliek viņa juridiskais vecāks ar visām izrietošajām sekām."
Vecāks gan var nodot bērnu citas personas aprūpē uz noteiktu laiku. Ja šis laiks pārsniedz trīs mēnešus, tad nepieciešams bāriņtiesas izvērtējums. Taču atbildīgs par bērnu joprojām ir juridiskais vecāks.
"Ir jāsaprot, ka juridiski šis adoptētais bērns pie sava bioloģiskā vecāka nevar atgriezties. Jo ar adopcijas procesu tiek izbeigtas jebkāda veida juridiskās attiecības ar bioloģisko vecāku," norādīja Gorbunova.
Dace par Marijas plāniem bērnu nodot viņai ziņoja bāriņtiesai.
Žurnāliste: Ko bāriņtiesai vajadzēja darīt?
Gorbunova: Bāriņtiesai faktiski šajā situācijā ir jāvērtē adoptētāju vecāku atbildība, vai viņi kā bērna likumiskie vecāki pilnvērtīgi realizē savas aizgādības tiesības, vai viņi ar savu rīcību nekaitē bērna labākajām interesēm, pilnvērtīgai attīstībai, psihoemocionālai labsajūtai.
Žurnāliste: Bet kas notiek, ja izvērtē un konstatē, ka kaitē?
Gorbunova: Tātad ir aizgādības tiesību pārtraukšana jau šiem adoptētājam vecākam.
Vai Rīgas bāriņtiesa Marijas rīcību pārbaudīja, raidījumam nav zināms, jo informāciju tā nesniedza. Taču Marija pēkšņi pārdomāja. Dace no viņas saņēma ziņu, ka pilnvaru neizsniegs, jo neuzticas.
Dace teica: "Viņa man atbildēja, es tūlīt ieslēgšu skaļruni, lai jūs dzirdētu: "Te Latvijā klīst baumas, ka jūs darbojaties bāriņtiesas labā, tāpēc jums – arī visu labu. Dievs jūs tiesās, ka melojāt visu šo laiku."
Dace norādīja: "Es nemeloju. Es tiešām gribēju braukt un kaut ko darīt, bet es nesaprotu, kas notika."
Saziņu ar bioloģisko dēlu Dace tomēr turpināja. Viņai zināms, ka bērns šobrīd atkal ievietots skolā tālu prom no galvaspilsētas. Tajā mācās bērni ar garīgās veselības traucējumiem. Šādas speciālās pamatizglītības programmas ir arī Rīgā.
Raidījumam zināms, ka reģiona skolas izsniegtajā raksturojumā bērna uzvedībā novirzes vai traucējumi nav konstatēti.
Audžuģimene
Ar audžumammu raidījums runājis vairākkārt. Notikusi arī tikšanās klātienē – nelielā ciemā, kur viņa dzīvo. Tomēr šo sarunu viņa lūdza neierakstīt. Vēlāk viņa piekrita telefonintervijai. Sieviete nupat bija iepazinusies ar krimināllietas materiāliem.
Audžumamma teica: "Šoks, un tad tā neskaitāmas reizes pārlasot, saprotu, ka ne pusvārds, ne pusteikums nav par mani, ne par manu ģimeni. Vai to, ko esmu darījusi vai nedarījusi."
Bāriņtiesas ģimeni uzraugot regulāri – kāds pie viņiem ierodas reizi četros mēnešos. "Tas nozīmē, ka viņi gan runā ar mani, gan apseko dzīvokli, gan runā ar bērnu privāti," viņa skaidroja.
Vaicāta, vai viņa jebkad ir piedzīvojusi audžubērnu agresīvu vai neadekvātu uzvedību, audžumamma skaidroja: "Ļoti agresīva uzvedība mūsu bērniem, paldies Dievam, nevienam nav bijusi no visiem. Ja kaut kas ir tāds, kas man rada bažas, jo es īsti nepārzinu, jo viņi mums visi [sākumā] ir sveši, tad pirmais – uzreiz ir zvans bērnu bāriņtiesai."
Tālāk bāriņtiesa lemj par speciālistu iesaisti.
Tagad audžumamma pieļāva, ka varētu pati vērsties policijā par goda un cieņas aizskaršanu. "Taču man savs vārds ir jāattaisno, jo dubļu pika ir manā logā, un diemžēl tas skar ne tikai mani, bet arī manu ģimeni, gan manu darba vietu, manus radus, manus vecākus, tas viss kopā ir neglīti un netīri," viņa sacīja.
Raidījums sazinājās ar tā novada bāriņtiesu, kuras uzraudzībā ir audžuģimene. Bāriņtiesas priekšsēdētāja norādīja – ja būtu bijušas problēmas, tad bāriņtiesa būtu reaģējusi, un vērsa uzmanību uz to, ka audžuģimenei šāds statuss ir jau ilgi.
Neviens no brāļu audzināšanā iesaistītajiem neapstiprināja, ka ar viņiem bijušas lielas problēmas.
Tad kāpēc tādas ir Marijai?
Izmeklēšana
Marija darījusi visu, lai bērns kļūtu par ģēniju. Zēns apmeklējis vairākus pulciņus, aktīvi sportojis. "Viņš skrēja desmit kilometrus jau, es jau ar mašīnu braucu, es braucu pa lauku ceļiem un viņš skrēja. Tāpēc, ka viņam arī vajadzēja izskriet, un viņam uzlabojās mācības, viņš bija agresīvs tāds un šitāds…" Marija skaidroja.
To, ka Marija cerēja izaudzināt olimpisko čempionu, apstiprināja audzinātājas pieredze. Mācoties 1. klasē Rīgas skolā, zēns katru rītu pirms stundām skrējis stadionā. Skolotāja teica: "Jā. To es redzēju pati, un dežuranti man vēl teica, kāds malacis ir tavas klases zēns, katru rītu…"
Taču pretēji Marijas stāstītajam, ka dēls viņai nemaz nav pieķēries, audzinātāja atceras, ko citu. "Runājot par ģimeni, es vienmēr saku – tu padomā, kas tev ir vismīļākie cilvēki, ko tu gribi uzzināt. Vienmēr jaunākais brālis zīmēja, ka viņš kopā ar savu mammu," viņa atminējās.
Žurnāliste: To, kas viņu adoptēja?
Audzinātāja: Jā.
Žurnāliste: Viņš viņu uzskatīja par mammu?
Audzinātāja: Jā. Un arī lielākais brālis ļoti. Ļoti. Es arī teicu mammai pašai, ka zēni ļoti lielu mīlestību pret jums zīmējumos izsaka un parāda.
Tikmēr iesniegumā ģenerālprokuroram Marija aprakstījusi, cik bīstams sabiedrībai ir dēls: "Tas, kas ir nodarīts zēnam, ir neatgriezenisks, jo viņam šobrīd ir visas zoofilijas un pedofilijas pazīmes. Ārsti nedod nekādas cerības, ka šo būtu iespējams izārstēt. (…) Līdz ar to uzskatu, ka konkrētais noziegums, kas ir veikts pret šo bērnu, varētu tikt traktēts kā noziegums gan pret bērnu, gan pret sabiedrību kopumā, jo pateicoties šādai "perversai audzināšanai", ir radīts noziedznieks, kura tālāko rīcību nav iespējams prognozēt."
Policija lietu pēc būtības joprojām nekomentēja. Kriminālprocess sākts par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Aizdomās turamā statuss nevienam nav piemērots.
Uzraugošā prokurore Sandra Kalniņa nepiekrita, ka lieta pārāk ieilgusi. Viņa uzdevusi veikt virkni darbību, nopratināt vismaz 11 cilvēkus.
Rakstiskā atbildē prokurore norādīja, ka izmeklēšanas laiku ietekmē dažādi apstākļi, piemēram: "Lietā izdarāmo izmeklēšanas darbību skaits, Kriminālprocesa likumā noteiktie ierobežojumi un kārtība noteiktu izmeklēšanas darbību veikšanai, pretrunu apjoms izmeklēšanas darbību gaitā noskaidrotajās ziņās utt.."
Uz jautājumu, vai pašlaik tiek ievērotas bērna tiesības un viņš nav ticis traumēts, prokurore neatbildēja.
To pašu raidījums vaicāja Valentīnai Gorbunovai no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas. "Es nevaru uzreiz apgalvot, ka noteikti tas ir pārkāpums. To, ka tas var tikt vērtēts no skatupunkta, vai ar šādu rīcību nepārkāpj bērna tiesības, bērna labākās intereses. Jā, tas ir noteikti vērtējams. Situācija, vēlreiz uzsvēršu, ja raugās no bērna labākajām interesēm, nevar būt tāda, ka bērns lielāko daļu no mācību gada pavada internātskolā un vispār nedodas mājup," viņa atbildēja.
Raidījumam zināms, ka bērns pusgada laikā mājās pabijis trīsreiz. Arī tagad maijā, kad žurnāliste zvanīja Marijai, puika atrodas skolā.
Žurnāliste: Cik viņš bieži ir pie tevis vispār?
Marija: Nu, brīvlaikos, šad tad brīvdienās paliek tur, kā kuru reizi…
Tagad Marija stāstīja, ka viņu piemeklējušas veselības problēmas un: "Es sociālajam dienestam esmu uzrakstījusi, ka man šobrīd ir jābrauc ārstēties, es nevaru parūpēties par bērnu, tāpēc es lūdzu pārtraukt aprūpi uz laiku. Tas ir tagad, tikko."
Žurnāliste: Bet pirms tam jau?
Marija: Pirms tam, Baiba ["Atvērto failu" žurnāliste], bērni bija agresīvi… Baiba, uz kuru pusi tu tagad stūrē? Un ko tu gribi no šīs lietas, kurā pusē tu nostāsies, vai tu veiksi objektīvu pētījumu? Vai tomēr veiksi tādu pētījumu, kāds ir izdevīgs bāriņtiesai un kas aiz tā stāv.
No Marijas izdevās uzzināt, ka tā vietā, lai izskatītu viņas lūgumu, Rīgas bāriņtiesa grasās lemt par Marijas aizgādības tiesību pārtraukšanu. Šo lēmumu varētu būt izraisījis Marijas jaunākais plāns puiku tomēr uzticēt bioloģiskajai mammai. Tajā viņa nesaskata neko sliktu, jo zēns to vēloties.
Pēc deviņus mēnešus ilgas mētāšanas starp specializētām ārstniecības iestādēm, īpašām skolām, divām mammām, pārbaudēm un ekspertīzēm, puika drīzumā, visticamāk, nonāks jaunās mājās.
Bet kādās? Atbildes nav arī uz vēl pāris būtiskiem jautājumiem.
Kurš īsti puikam nodarīja pāri un vai par to atbildēs? Un kā neviens no bērnu tiesību aizsardzībā iesaistītajiem nepamanīja, ka tas, kas notiek ar puiku, nav normāli, un šo traumējošo pieredzi laikus nepārtrauca?
Mariju žurnālistes iztaujāšana beigās saniknoja un sarunu viņa noslēdza ar vēlējumu: "Bet, ja tur būs nepatiesība, Baiba, es tiesāšos ar radio. (..) Es ceru, ka tu saprati mani."
