„Kā jebkurš cilvēks mēs esam kaut kādā pakāpē racionāli, bet ļoti bieži rīkojamies arī ne pārāk racionāli. Stāsts ir par to, ko psiholoģijā reizēm dēvē par divām domāšanas sistēmām: viena ir racionāla, otra – visai automātiska, intuitīva. Problēmas sākas, kad mēs domājam, ka esam racionāli, bet patiesībā izmantojam to intuitīvo domāšanas sistēmu. Tur parasti arī slēpjas lētie triki un āķi, kā paķert patērētāju,” skaidro Austers.
Viņš norāda, ka patērētāji nedomā konsekventi. Taču vajadzētu izmantot stabilus atskaites punktus ilgākā laika posmā.
Pētnieks atzīst, ka ar šādām patērētāju kļūdām nav vienkārši tikt galā: „Mēs principā varam katrs tās apzināties, bet ir arī godīgi jāatzīst – mēs jebkurš varam iekrist lēmuma pieņemšanas slazdos.”
Tomēr šajā jautājumā patērētājam var palīdzēt arī valsts, sniedzot atgriezenisko saiti. „Valsts var piedāvāt optimālo variantu. Skatīties, lai cilvēki censtos pirkt energoefektīvāko tehniku, bet - labi, ja nu viņš negrib, tad var dabūt energoneefektīvāko lētāk,” saka Austers.
Vienkārši informēšana gan nepalīdzēs, jo cilvēki ir spontāni savos pirkumos. Bet līdzēt varētu, piemēram, aizpildot kādu anketu, kur jāatbild uz jautājumiem un jāizrēķina izdevīgums.
Taujāts par nepieciešamajām pārmaiņām patērētāju tiesību aizsardzības jomā, pētnieks norāda – no psiholoģijas viedokļa būtiski cilvēkam dabūt acumirklīgu atgriezenisko saiti, proti, ļaut piedomāt par pirkumu un šajā ziņā būtiski ir dot vairāk laika.
