Ar Sanitu Mendi sarunājās latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Sintija Ambote.
Sintija Ambote: Kā uz jauno mācību gadu raugās skolu psihologi?
Sanita Mende: Spriežot pēc pagājušā gada, ir skaidrs, ka skolu psihologiem būs daudz darāmā arī jaunajā mācību gadā. Iepriekšējais gads parādīja to, ka tā problemātika ir citādāka nekā klātienē un ir lietas, kas ļoti saasinās un tas prasa augstas mobilizēšanās spējas, elastību arī no psihologa.
Šajā mācību gadā mācību iestādēs jāievēro “drošas skolas” kritēriji, vai jūs arī saredzat mobinga pieauguma riskus pret tiem nevakcinētajiem skolēniem, kas atsevišķās klasēs sēdēs maskās? Par to bažas iepriekš Latvijas Radio izteikusi arī Rīgas skolēnu dome.
Manuprāt, šis jautājums ir lielā mērā saistīts ar to, ka ir liela spriedze sabiedrībā un būtu svarīgi to sajūtu un noskaņu nepārnest uz bērniem, jo, ja pieaugušie šo sajūtu nodod bērniem, tad tāda problemātika var rasties, bet maskas ir tikai viens no ļoti daudziem iemesliem, kas var pāraugt mobingā, un tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
Tās varētu būs grūtības veidot savstarpējās attiecības un tas skolās būs jāmācās no jauna, īpaši tajās klasēs, kur bērni nav tikušies pusgadu un vairāk. Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Taču konflikti, problēmsituācijas ir normāls attiecību veidošanās process un tas ir neizbēgami, bet ļoti svarīgi pamanīt negatīvos signālus laicīgi, lai ar tiem var strādāt.
Grūtāk ir tiem bērniem, kas ir nedrošāki komunikācijā vai gluži otrādi – tādi aktīvāki bērni, kas ieraduši situācijas risināt no varas pozīcijām.
Te ir būtiski mācīt bērniem sadarboties un draudzēties, kā arī risināt problēmas sarunu ceļā un, ja nesanāk, tad meklēt palīdzību. Un nebūtu slikti, ja arī mēs visi pieaugušie to prastu.
Vai spriedze skolās tieši ar pandēmiju saistītās situācijās varētu būt lielāka tāpēc, ka sabiedrībā tas patlaban ir “karsts” temats un dažādu viedokļu pusēs bieži pietrūkst tolerances?
Viņi to redz un pārņem kaut kādā mērā. Nav svarīgi, kurā pusē ir vecāks, bet, ja viņš ir agresīvs un naidīgi noskaņots, tad bērns to jūt un sākumā ir apjucis, bet, lai nesajuktu viss priekšstats par pasauli, tad visbiežāk viņš ieņem to pašu pozīciju, kā vecāks. Tāpēc ir svarīgi, lai ir iespēja uzklausīt vienam otru.
Tāpat šajā mācību gadā – saistībā ar epidemioloģisko kontekstu noteikumu ievērošana prasa ļoti lielu pašdisciplīnu. Un tas ir atkarīgs no vecuma un arī no vecāku paustās nostājas, cik sekmīgi bērni ievēros distanci vai valkās masku.
Tā pašdisciplīna ne visiem būs vienkārša.
Vai skolēni izmanto psihologu palīdzību skolās un arī aiziet līdz šim speciālista kabinetam?
Ir dažādas situācijas, reizēm bērni kautrējas un neiet, bet ir arī situācijas, kad bērni paši zvana un interesējas. Mana pieredze ir tāda, ka skolas psihologs nevar sūdzēties, ka viņam trūkst darba. Mazie bērni ļoti labprāt apmeklē psihologu, bet pusaudžu vecumā, iespējams, negribas iet, jo citi uzzinās, bet tad ir būtiski, lai skolotāji, vecāki vai draugi pamana, ka skolēnam ir vajadzīga palīdzība un pamotivē viņu aiziet līdz tam kabinetam.
Kā skolu psihologi turpināja veikt savas funkcijas attālināto mācību laikā?
Konsultācijas skolēniem bija pieejamas attālināti, bet ne visiem bērniem šāds formāts bija piemērots, jo ne katram ir viegli to, kas ir sasāpējis, uzticēt kaut kādai sejai ekrānā; un bija situācijas, kad bērni ar lielu prieku nāca, kad bija iespējams atkal nākt klātienē. Taču ir arī tādi skolēni, kas dod priekšroku attālinātām konsultācijām.
2020. gadā Bērnu psihiatrijas nodaļā par 20% palielinājies stacionēto jauniešu īpatsvars, un 2020. gadā vairāk nekā puse jeb 55% psihiatrijas nodaļas pacientu stacionēti neatliekamā kārtā. Vai Skolu psihologu asociācijā arī esat sprieduši par to, ka aizvadītais gads skolēnu mentālajai veselībai ir bijis izaicinošāks tieši pandēmijas dēļ?
Jā, jo, strādājot klātienē, konsultācijās vairāk uzsvars bija uz mācību grūtībām, bet attālināto mācību laikā pieauga emocionālo grūtību īpatsvars.
Kas ir vienkāršākie ieteikumi, kā skolā šīs mobinga situācijas izlīdzināt?
Vispirms ir būtiski pamanīt šos konfliktus, un tad būtu labi, ja skolotājs atrod kādu laiku, lai ar šiem bērniem aprunātos, bet, ja tas nenotiek, tad jāmeklē atbalsta personāla palīdzība.
Vai skolās ir atbalsta personāls, vai Latvijā pietiek šo speciālistu?
Situācija atšķiras Rīgas un lauku skolās. Rīgā vairākumā skolu ir psihologi, bet reģionos bieži viens speciālists strādā vairākās skolās, jo psihologu pieejamība ir mazāka un līdz ar to arī palīdzība skolēniem ir ierobežotāka.
Kāpēc pietrūkst skolu psihologu – atalgojums, darba vide?
Manuprāt, tas ir apsvērumu kopums, bet jāatzīst, ka tas nav viegls darbs un atalgojums nav vienmēr motivējošs.