Viņa gan uzsvēra, ka nedrīkst apgalvot, ka traģēdija Dobelē notika tāpēc, ka apkārtējie cilvēki izlikās nemanām nebūšanas dzīvoklī, kurā vēlāk atrada divus mirušus pieaugušos un zīdaini, kā arī trīs bērnus, kas vairākas dienas nebija ēduši un kuru organismi jau bija atūdeņojušies.
Tomēr vispārīgi runājot, Latvijas sabiedrība ir piesardzīga, ziņojot par gadījumiem, kad viņi redz, ka kādam, iespējams, ir nepieciešama palīdzība.
"Es teiktu - bailes iesaistīties citu cilvēku problēmās. Cilvēki bieži izjūt bailes ziņot par šādiem notikumiem un un tikt sodītiem gadījumā, ja tur nekā nav," norāda Avotiņa.
Šiem cilvēkiem šķiet, ka gadījumā, ja būs noticis pārpratums, tad viņus var sodīt gan institūcijas, kam ir ziņots, gan cilvēks, par kuru ir ziņots.
Avotiņa atzina, ka nereti arī "Skalbēm" tiek taujāts, vai ziņot par iespējamu vardarbību vai kaut ko aizdomīgu.
"Skalbes" psihologi allaž norāda, ka šādos gadījumos zvanītājiem nav izvēles zvanīt vai nezvanīt - tas ir viņu pienākums.
Vaicāta par dienestu darbību gadījumos, kad viņiem tiek ziņots par iespējamu vardarbību, Avotiņa norādīja, ka tā ir jāvērtē individuāli. "Reizēm informācija dažādos dienestos ir atšķirīga. (..) Esmu dzirdējusi, ka [dažu] rajonu ietvaros dienesti sadarbojas veiksmīgi. (..) Bet dažkārt iestādes nezina, kas notiek blakusmājā un blakus iestādē un par ko ir runa attiecībā uz konkrētu ģimeni. Atsevišķos gadījumos šī sadarbība ir vitāli svarīga," viņa atzina.
Tāpat sociālā dienesta darbinieka darba kvalitāte nereti ir atkarīga no cilvēka, kurš ir iesaistīts attiecīgajā gadījumā.
Jautāta, kādu ietekmi uz trim izdzīvojušajiem bērniem Dobelē atstās notikušais un vecāku nāve, Avotiņa pauda, ka rūgts iespaids būs uz visu atlikušo dzīvi. "Šis ir viņu zaudējums, un viņi to pārdzīvos kā zaudējumu," teica psiholoģe.