Tatjanas Jankovskas dēlam Timuram šovasar palika 11 gadi. Viņam ir diagnoze “bērnības autisms” un garīga atpalicība. Lai gan mamma savu puiku raksturo kā mīļu un dzīvespriecīgu, cilvēkiem ar autismu ir raksturīgi neierastās situācijās reaģēt saasināti, kas var izpausties arī kā agresīva uzvedība.
"Protams, manam bērnam arī var uznākt histērijas, neadekvāta uzvedība. Jebkura nepazīstama situācija viņu izsit no līdzsvara, un viņam sākas histērija.
Autista histērija ir pavisam kas cits, nekā parastā bērna histērija. Viņš sevi vienkārši nekontrolē. Viņš var sākt kliegt, viņš var sākt ārdīties, pa zemi vārtīties," saka Timura mamma.
Bērnam pieaugot, līdzcilvēku iecietības līmenis pret šādām izpausmēm samazinās. Vairākas ģimenes Latvijas Televīzijai ir apliecinājušas, ka saskārušās ne vien ar svešinieku aizrādījumiem, bet arī ar kaimiņu sūdzībām, policijas izsaukumiem, bāriņtiesu vizītēm. Diagnoze “autisms” nav uzreiz ar aci saskatāma kā, piemēram, citas fiziskas invaliditātes, uzsver Autisma apvienībā. Tās priekšsēdētāja Līga Bērziņa skaidro: "Ja mēs redzam niķīgu bērnu uz ielas, tad mēs saprotam, ka tam bērnam ir četrgadnieka krīze, piecgadnieka krīze. Bet diemžēl par to, ka ir tās neredzamās speciālās vajadzības...
Attiecīgi sabiedrība sagaida, ka viņi uzvedīsies tāpat kā mēs visi pārējie. Ja šī uzvedība neatbilst viņu domātajiem un gaidītajiem standartiem, tad tiešām viņi var reaģēt ārkārtīgi asi."
Precīzas statistikas par to, cik daudz šādu bērnu, Latvijā nemaz nav, jo diagnostika ir sarežģīta. Bērnu psihiatru trūkuma dēļ arī vizītes pie speciālistiem ilgi jāgaida, un daudzi vecāki tam atmet ar roku, kas viņiem liedz piekļuvi jau tā šaurajai un grūti pieejamajai atbalsta sistēmai.
Ja Latvijā bērniem ar šādu diagnozi vēl agrīnā vecumā palīdzība ir, bet stipri ierobežota, tad pusaudža gados, kad tā ir īpaši vajadzīga, palīdzības tikpat kā vispār nav. Un te ir runa par spēju palīdzēt pusaudzim, kurš pats netiek galā ar savām emocijām un izmaiņām arī ķermenī.
Ārzemēs izplatītas ir dažādas sociālās rehabilitācijas grupas, kurās tie jaunieši, kuriem ir autisms un viņi spēj komunicēt, to mācās darīt savu vienaudžu grupā.
Klāt ir arī speciālists, kas skaidro pārejas posma vecumam raksturīgās īpatnības, norāda bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Latvijā šādu pasākumu nav, bet ir nomierinoši medikamenti, pret kuriem pats psihiatrs izsakās piesardzīgi.
"Tās manis pieminētās ne-farmakoloģiskās palīdzības metodes, kas tiešām varētu būt ļoti palīdzošas un efektīvas, tās nav pieejamas. Ir zināma izmisuma situācija. Un situācijā, kad opciju nav, ļoti bieži diemžēl arī dakteri... Viņiem arī, es teiktu, ir zināms izmisums, un tad zāles ir kā opcija. Bet problēma ir tāda, ka tas īsti neatrisina to problēmu," norāda psihiatrs.
Labklājības ministrija dažādus uzlabojumus sola nākamgad. Esot lūgts 130 000 eiro liels finansējums sociālās rehabilitācijas grupu izveidei, psihoemocionālam šo pusaudžu un viņu vecāku, brāļu un māsu atbalstam.
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa atzīst: "Mēs raugāmies ļoti optimistiski, jo mēs saprotam, ka arī šī ir problēma, kurai nav bijusi pienācīgi uzmanība pievērsta, un šobrīd tā ir nobriedusi risinājumiem. Tā kā viena ir lieta, ko mēs tūlīt darīsim un otrs ir risinājumu kopums."
Savukārt Veselības ministrijā sola risināt bērnu psihiatru trūkumu, kas varēs piedāvāt diagnostiku, mūsdienīgākas metodes.
"Šobrīd mēs gaidām to jauno izlaidumu pēc diviem gadiem, kur būs jaunie bērnu psihiatri, un tad mūsu uzdevums ir domāt, kā viņus pēc iespējas ātrāk un efektīvāk integrēt sistēmā. Bet šobrīd mēs vēl diemžēl dzīvojam bērnu psihiatru akūtā vakuumā," bilst veselības ministra padomniece Marta Krivade.
Kamēr abas ministrijas pārmaiņas sola – pēc gada vai diviem, vecāki dzīvo šodien. Tatjana Jankovska teic: "Man pašai būs jātiek galā. Man pašai tas viss būs jāizstāsta, kaut arī man vispār nav nekādas pieredzes. Bet man ir bērns – dēls – nu kaut kā man vajadzēs cīnīties. Un kā risināt šādas situācijas? Uz doto brīdi Latvijā šī situācija nav atrisināta. Viņa ir vienkārši zem nulles."
