„Cilvēki ir priecīgi par to, kur viņi dzīvo, un viņi būtu gatavi darīt jebko, lai attīstītos un paliktu šeit,” - tā novērojusi Maija - viena no četriem jaunajiem žurnālistiem, kuri šīs nedēļas sākumā devās uz Latvijas pierobežu, lai uzzinātu vietējo cilvēku dzīvi. Maija kopā ar kolēģi Kristu pētīja Latvijas un Lietuvas robežu, par pamatu ņemot Imanta Ziedoņa grāmatu „Leišmalīte”. Savukārt Dāvis devās uz Igaunijas robežu, pievērošot uzmanību eiro. Tikmēr projekta autore Nika ceļoja uz Krievijas pierobežas reģioniem, lai pētītu sociāli ekonomisko stāvokli. Nika stāsta, ka bijusi vēlme izpētīt pastāvošo stereotipu īstenību un uzzināt jaunus stāstus:
„Pievēršam uzmanību tam, kā cilvēki jūtas saistībā ar to, ka viņi dzīvo pie robežas. Kādas ir viņu attiecības ar kaimiņiem, vai jūt to otru valsti vai nē. Un tad mēs pievērsām uzmanību dažādiem interesantiem stāstiem - varbūt veiksmes, varbūt neveiksmes.”
Kamēr Igaunijas un Lietuvas pierobežu apceļošana jau noslēgusies, tikmēr Nika vēl dodas uz pēdējo sava maršruta pilsētu - Daugavpili. Šī iemesla dēļ kopējos secinājumus jaunie žurnālisti vēl nosaukt nevar. Tomēr Nika akcentē reģionu un novadu atšķirības: „Katrs novads pats par sevi ir unikāls un uztaustīt tās nianses ir ļoti interesanti un pārsteidzoši. Cilvēki tomēr atšķiras un attālums spēlē lomu, arī sakari un ceļi, cik bieži kur kurš brauc.”
Lietuvas un Krievijas pierobežu atšķirības demonstrē abas jaunās žurnālistes, norādot kopējās reģionu sajūtas. Nika stāsta, ka Krievijas pierobežas iedzīvotāju noskaņojums ir vairāk pesimistisks. „Jūt tādu kā drīzāk tomēr pesimismu, bet, iespējams, tas pesimisms rodas tāpēc, ka redz, ka citi aizbrauc, un bieži vien man saka, ka paliek tikai vai nu pensionāri vai bērni, un darbspējīgie aizbrauc, un tie, kas paliek, tie vairs neprot strādāt,” secina Nika.
Savukārt pretēju nostāju par novēroto un cilvēku stāstīto pauž Maija - Lietuvas pierobežas pētniece: „Viss ir labi! Viss notiek. Kā mums viens cilvēks teica: „Ja kustas, darbojas un iet uz priekšu, viss nāk arī atpakaļ.” Man ir patiess prieks, ka ir cilvēki, kuri saskata pozitīvo, man ir patiess prieks, ka cilvēki redz to, ka ir labāk, un man ir patiess prieks, ka cilvēki cer un dzīvo tā, lai būtu prieks.”
Tāpat reģioniem ir kopēja iezīme - visi sastaptie cilvēki esot gatavi dalīties stāstos, kā arī palīdzēt ar naktsmītnēm un transporta iespējām. Tie meklēti dažādos veidos - gan izmantojot interneta mikroblogošanas vietni „Twitter”, gan arī pavisam nejauši sastopot. Maija atceras, kā ceļā sastapušas divus makšķerniekus.
„Tie makšķernieki sākumā: „Meitenes, kur tad jūs? Un teltis, un guļammaisi?” Mēs sakām, jā, gadījumā, ja nekur netiekam, lai mēs varam palikt kaut kādā pļavā - vismaz kaut kāds jumts zem galvas, lai kaut kāda drošības sajūta. Tad tur viens tā iesaistījās un teica: „Nu, te ir viena tāda veca skola, kuru esmu pabeidzis. Un tā ir Rosas skola.” Un, izrādās, tā ir pirmā Izglītības ministrijas skola cariskās Krievijas laikā. Un viņš to ir pabeidzis! ”
Krievijas pierobežas pētniece Nika norāda uz pastāvošajām problēmām reģionos, tomēr uzskata, ka ir atrodami reāli risinājumi, lai uzlabotu situāciju reģionos un Latvijā kopumā. Viņa cer, ka šis projekts veicinās situācijas uzlabošanos:
„Tas, manuprāt, pievērsīs uzmanību tiem novadiem, kuri tiešām dzīvo uz robežas un saskaras ar nomales problēmu - cilvēki aizbrauc, nebrauc uz Rīgu, brauc uz ārzemēm. Nav darba, nav nākotnes perspektīvu. Iespējams, to var labot, un es ceru, ka šis projekts piesaistīs uzmanību un radīs diskusijas sabiedrībā par to, ko var darīt lietas labā.”
Projekts „Pierobeža” sadarbojas ar interneta portālu „ir.lv”. Jaunajiem žurnālistiem ir iecere izveidot rakstu var rakstu sēriju, lai izklāstītu piedzīvoto un sniegtu savus risinājumus pierobežu iedzīvotāju dzīves uzlabošanai.
