Profesionālā izdegšana - tā ir nopietna problēma, kas būtiski ietekmē pašsajūtu, spēju veikt profesionālos pienākumus, un kopumā ietekmē negatīvi dzīves kvalitāti. Pirmais signāls, kuram jāpievērš uzmanība un kas liecina par izdegšanu, ir nevēlēšanās iet uz darbu. Un šī nevēlēšanās kļūst par ierastu sajūtu, uzsver psiholoģe-psihoterapeite Inga Reinfelde.
“To cilvēku grupu, profesionāļu skaits, kuriem ir profesionālās izdegšanas draudi, ir audzis pēdējo gadu laikā, kaut vai tai skaitā žurnālisti - jauna, ļoti liela grupa,” saka Reinfelde. Tāpat juristi, grāmatveži, dažādu attīstības projektu speciālisti. Tās ir profesijas, ar kurām savā darbā saskārusies Inga. Arī jau iepriekš zināmo profesiju pārstāvji, kas strādā ar cilvēkiem un ir pakļauti izdegšanai: ārsti, sociālie darbinieki, psihologi, skolotāji. Izdegšanu bieži rada pārāk liela steiga, nespēja saskatīt darbam rezultātu, lielas ambīcijas, kuras vēlas sasniegt nereālā laikā:
“Grib daudz, grib uzreiz, uzliek augstus mērķus, kas patiesībā cilvēkam ir ļoti grūti sasniedzami, kas strādā kaut kādā darba vietā. Plus vēl personīgās iezīmes, ka cilvēks pārāk lielas prasības uzliek pats sev, tie arī ir tie veicinoši faktori.”
Izdegšana notiek pakāpeniski, tā iedalāma četrās stadijās. Sākumā pazīmes ir mazākas. Tas ir nogurums, apātija, pasliktinās profesionālās spējas un motivācija strādāt.
“Šie simptomi pēc tam arvien saasinās, aiziet dziļumā, līdz pat miega traucējumiem, līdz pat ēšanas traucējumiem, ka cilvēks neko negrib, ka sāk izolēties no citiem cilvēkiem, no sabiedrības. Un visbeidzot tajās smagākajās situācijās, ka cilvēks patiešām nevar aiziet uz darbu, ka fiziskajā līmenī veselība tik ļoti ir sašķobījusies un arī psihiskajā līmeni, līdz pat suicidālām domām, ka negrib dzīvot,” klāsta ārste.
Ļoti bieži cilvēkiem, saskaroties ar izdegšanu un vēloties mainīt darbu, to izdarīt ir grūti. Īpaši mazpilsētās darba vakanču skaits ir ierobežots. Un, ja ir ģimene, bērni, kredīti, - pie iztikas ienākumu avota jāturas, savas sajūtas atstājot novārtā.
“Tā ir aktuāla lieta, es esmu medmāsa, un es strādāju pie ģimenes ārsta. Un tur visu laiku ir kaut kādas reformas nesaprotamas, un ir bailes un nedrošība. Pacienti kļūst arvien vecāki, arvien vairāk viņi prasa kaut kādu uzmanību, un tad kādā mirklī es domāju: kur esmu es, un kāpēc neviens nedomā, ko man vajag. Un tad es saprotu, ka neviens cits par mani nedomās, ja nedomāšu es, tāpēc es atnācu uz šo lekciju,” stāsta Sandra.
Uz nodarbību bija atnākušas ap divdesmit dažādu profesiju pārstāves.
“Es esmu nesen sākusi strādāt pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, tā arī ir sava veida izdegšana, jo kādu laiku esi projām un esi viens mājās,” saka Marika.
Sandra un Marika gaidīs nākamās nodarbības, lai uzzinātu, kā sevi pasargāt no izdegšanas.
“Es ceru, ka būs kaut kāda recepte, varbūt ne recepte, bet - ko es pati varu šajā situācijā mainīt, varbūt ne gluži iet prom no darba, tāpēc ka darbs patīk, bet viņa ir par daudz. Varbūt es varu ārpus darba kaut kā sevi uzlādēt,” domā Sandra.
Psiholoģe-psihoterapeite Inga Reinfelde norāda - katram ir savas metodes, kā mazināt izdegšanu un justies labāk. Tomēr pirmais, kas jādara, jāvelta laiks sev:
“Kā es saku - plāksterīši, ātro plāksteri uzlikt; tās lietas var būt uz fizisko labsajūtu vērstas, kādu parasti šiem cilvēkiem iztrūkst, - masāžas, pirtis, pastaigas, atpūta, kultūras pasākumi, lai tas ieviešas kā norma ikdienā. Ja izdegšanas pakāpe nav dziļa, tad ar to ir iespējams līdzsvarot, bet, ja ir dziļāka izdegšanas pakāpe, tad bieži ir runa par medikamentu lietošanu, kad jāvēršas pie ārsta, jāaizbrauc uz sanatoriju. Līdz pat tam, ka jāaiziet vispār cilvēkam no darba vides - pusgadu vai gadu, jo viņš vienkārši nevar atrasties tajā darba vidē.”
Nākamajās nodarbībās, turpinot profesionālās izdegšanas tēmu, tiks runāts, kā efektīgi plānot laiku, stiprināt pašvērtējumu un plānot dzīvesveidu. Īpaši darbaholiķi mēdz pazaudēt lielos plānus un dzīves mērķus, pamazām izdegot.
