Tadžikistānas galvaspilsēta pēdējos gados kļuvusi par industriālu pilsētu. Dušanbe kapsētā, kur atdusas vairāk kā miljons mirušo, kāds kapakmens vēsta, ka tās ir mūžamājas arī Augustam Bērziņam, valsts prezidenta Andra Bērziņa tēva brālim.
„1971. gadā viņš parādījās pie mums Nītaurē, pie sava brāļa. Neko jau neviens nezinājām, kas bija ar viņu noticis,” stāsta prezidents.
1937. gadā Padomju Savienībā tika pieņemts Staļina lēmums iznīcināt latviešus. Augusts Bērziņš, palicis dzīvs soda nometnē, nokļuva Tadžikistānā. Ģimenei, gan viņš īsti nav stāstījis par to, ko bijis spiests piedzīvot.
„Viņš Tadžikistānā bija kokvilnas institūta direktors,” saka Andris Bērziņš, stāstot, ka radiniekam bija ļoti slikta redze.
Bērziņš pie sava tēvabrāļa ciemojies dažas reizes un atceras skaisto, tēvoča rožudārzu ar vismaz 70 šķirņu rozēm.
„Viņš nomira ziemā [1980. gadā]. Par vēlu [ziņu] saņēmām. Es jau droši būtu aizbraucis,” atmiņās gremdējas prezidents.
Valsts prezidents skumji atzīst, ka ģimenei pagaidām nav sīkākas informācijas par sava radinieka piedzīvotajām šausmām svešumā, kurp viņš bija spiests doties un cieta tikai tāpēc, ka bija latvietis.
