Natālijas Draudziņas vidusskolas direktora vietniece Laima Stepiņa izrāda jaunos patriotiskos plakātus. Trīs plakāti ir piestiprināti pie sienas skolas ieejas vestibilā: jaunā Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa attēls zem mazām bildītēm ar iepriekšējo prezidentu portretiem, Latvijas ģerbonis un karogs virs jauniem zēniem militārās uniformās, kā arī Latvijas Valsts himna virs Brīvības pieminekļa pakājes. Savukārt ceturtais plakāts ar Latvijas svinīgajiem datumiem tiks novietots citur, jo visiem uz viena stenda vietas nepietiek.
Jaunie plakāti direktora vietniecei ir iepatikušies: „Man plakāti patīk tāpēc, ka ir ļoti tautiski, nacionāli, ir latviešu raksti, un tā kā skola, tad ir arī bērni pie ģerboņa, jā, man patīk. Ļoti gaumīgi, es domāju.”
Laima Stepiņa uzskata, ka skolā patriotiskajiem plakātiem ir jābūt. Tie arī neesot uzmācīgi. Skolēni tikmēr pret plakātiem līdz šim izturējušies cienīgi. „Šeit ļoti daudz bērnu pulcējas, un es nekad neesmu redzējusi, ka būtu kaut kāda necieņa vai negatīva attieksme. Protams, jaunos viņi tūlīt redzēs. Šeit arī, kad ir valsts svētki, mēs tā noformējam, tā nepārspīlējot. Kāpēc gan lai nebūtu Valsts prezidents skolā?” teic Stepiņa.
Viņa gan piebilst, viņa nebūtu izvēlējusies uz plakātiem attēlot bērnus militārās uniformās, reizē atzīstot - Jaunsardzes dalībniekus šāds motīvs varētu piesaistīt.
Plakātu māksliniece Daiga Grikmane noliedz, ka militāri apģērbto bērnu klātbūtne plakātos ir saistīta ar kādu ģeopolitisku spriedzi vai aicinājumu uz armiju. Viņu vienkārši šis motīvs ir uzrunājis.
Skolas ar plakātiem nodrošina Valsts Izglītības satura centrs, kas cer tādā veidā ieaudzināt skolēnos patriotisma jūtas. Obligāti gan plakāti skolām nav jāizliek. „Regulējuma vai noteikumu nav, bet es domāju, ka katram Latvijas skolēnam būtu jāzina Latvijas Valsts himna, būtu jāzina, kurš ir Latvijas Valsts prezidents. Tās ir normālas lietas, kas būtu jāzina skolēniem. Tieši tāpēc mēs cenšamies par to rūpēties, lai skolēni par to būtu informēti, un tas ir viens no plakāta mērķiem, lai tie pildītu šo informatīvo funkciju,” stāsta Valsts Izglītības satura centra pārstāve Diāna Āboltiņa.
Līdz pagājušās nedēļas beigām Valsts Izglītības satura centrā plakātu komplektus bija paņēmuši 95 pašvaldību pārstāvji, kas tālāk tās izdala savās mācību iestādēs. Centrs nepārbauda, cik skolās plakāti ir izlikti.
Tikmēr Daugavpils pašvaldības izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova stāsta, ka Daugavpilī plakāti ir izlikti visās skolās, vienu komplektu atvēlot arī izglītības pārvaldei: „Mums katrā skolā ir iekārtots stūrītis, vieta, kurā ir izvietota Valsts prezidenta bilde, himna, citi valsts un pilsētas simboli. Mums ir tādas aizdomas, ka skola mums ir palikusi kā pēdējā vieta, kur nopietni nodarbojas ar pilsonisko audzināšanu. Un tāpēc mēs to uzskatām par savu ļoti svarīgu uzdevumu, un tāpēc viss notiek, mums nevajag nekādus norādījumus no likumdevēju puses.”
Daugavpils pašvaldības pārstāvjiem gan iekritusi acīs ir ugunskrusta zīme Lielvārdes jostā virs Valsts prezidenta galvas. Marina Isupova uzskata, ka labāk būtu bijis izvēlēties citu latviešu zīmi.
Starp visiem Saeimas ievēlētajiem prezidentiem atrodas arī Kārļa Ulmaņa portrets, kurš par prezidentu sevi iecēla pats. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš pieļauj, ka Ulmaņa atrašanās prezidentu sarakstā ir jāpaskaidro sīkāk, tomēr vieta starp Latvijas prezidentiem Ulmanim pienākas: „Iespējams, ka tur vajadzētu pielikt kādu zvaigznīti apakšā ar skaidrojumu, ka Kārlis Ulmanis faktiski pats sevi iecēla par prezidentu, ka viņš nebija Saeimas ievēlēts. Bet principā viņš tiešām tos pienākumus pildīja, un gan Latvijas iedzīvotāji lielākā daļa to atzina, gan arī starptautiskā sabiedrība. Jo nebija neviena valsts, kas šo 1934.gada apvērsumu neatzītu un arī Kārli Ulmani neatzītu par likumīgo valsts vadītāju.”
Arī Valsts prezidenta kanceleja, no kuras mājaslapas plakāta veidotāji ņēma informāciju par prezidentiem, atzīst, ka plakātā varētu iekļaut papildu skaidrojumus Kārļa Ulmaņa statusam. Tomēr Valsts prezidenta padomnieks Gusts Kikusts stāsta, ka tas varētu lieki sarežģīt plakātu: „Svarīgi ir atcerēties arī par plakāta mērķauditoriju, skolēniem, stāstot par Latvijas valsts vadītājiem. Hronoloģiski mūsu valsts vēstures gaitā tas ir koncentrēts un lielākoties vizuāls informācijas nesējs, kurā sīkas detaļas, kā mēs zinām, Latvijas vēsturē 20.gadsimtā sarežģītās vēstures detaļas, aprakstīt niansēs ir sarežģīti. Protams, būtu arī skumji, ja skolēni mācītos vēsturi tikai no plakātiem.”
Ar bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa plakātiem skolas var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Natālijas Draudziņas vidusskola plāno iepriekšējos plakātus ievietot savā muzejā.
