Pēc Viņķeles domām, šis fenomens ir pētījuma vērts, jo mums ir tikai aptuveni priekšstati, kādēļ cilvēki izvēlas nereģistrēt savas attiecības. Šāds pētījums būtu jāpasūta Tieslietu ministrijai, kuru vada NA pārstāvis Dzintars Rasnačs.
Parādnieks arī uzskata, ka šāds pētījums būtu nepieciešams, taču tādēļ, lai valsts zinātu, kā stiprināt laulības institūtu, nevis lai veidotu kādu pseidoinstitūciju pāriem, kas nevēlas precēties.
Viņķele un Parādnieks bija pilnīgi pretējos uzskatos par nepieciešamību paredzēt aizsardzību nereģistrētiem pāriem.
Problēma ir tāda, ka valsts nepietiekami strādā pie tā, lai nostiprinātu laulības institūtu un ģimeni kā vērtību. Valsts ir paredzējusi iespēju laulāties. Problēma ir pašos pamatos, jo pat skolā netiek audzināts tas, kas ir atbildība un kas ir galvenā vērtība. Ir jāiemāca attieksme pret ģimeni. Tas sākas no ģimenes un skolas sola,” pauda Parādnieks.
Tikmēr Viņķele domā, ka problēmas cēlonis ir vēlamā uzdošana par esošu: „Nespēja vai nevēlēšanās pamanīt, ka pasaule mainās, vērtības mainās. Laulības ir vērtība, kas pastāv un pastāvēs, bet politiķi nav pamanījuši to, ka cilvēki izvēlas dzīvot dažādos ģimeņu modeļos. Nereģistrētu cilvēku kopdzīve arī ir ģimene. 46% bērnu dzimst šādās ģimenēs. Politiķu uzdevums un pienākums ir piedāvāt risinājumus, lai nevis turpinātu atražot vēlamo par esošo, bet piedāvātu minimālu aizsardzību ģimenēm, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās.”
Viņai piekrita arī resursu centra sievietēm „Marta” vadītāja Iluta Lāce, uzsverot - tā ir mūsdienu realitāte, ka ir ļoti daudz ģimeņu, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās, un nav saprotams, kādēļ valsts to ignorē. Arī Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā glābēja dzīvesbiedre Iveta Vorza norādīja, ka valsts nevar neņemt vērā, ka ir tik daudz cilvēku, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās.
Savukārt arhibīskaps Jānis Vanags uzskata, ka valstij ir divas iespējas – piemēroties realitātei un domāt par šādu savienību aizsardzību un tiesībām vai arī atzīt, ka laulāta ģimene ir labvēlīgākā vide, kurā dzimt un augt bērnam.
„Tā ir vēlamā pamatšūniņa un to visiem spēkiem veicināt, tai skaitā arī to, ka laulātiem pāriem ir sakārtotākas attiecības un vairāk tiesību, nekā nelaulātiem,” sacīja Vanags.
Viņaprāt, cilvēki neprecas, jo kļuvuši mazāk atbildīgi: „Kāpēc zēnam vajadzētu uzņemties atbildību par savu partneri, ar kuru viņam ir intīmas attiecības, ja viņš to var dabūt tāpat?”
Tikmēr zvērināts notārs Jānis Skrastiņš stāstīja, ka „notāriem ik dienu ir tādas mazas Zolitūdes traģēdijas, kur šo nereģistrēto partneru attiecību rezultātā ļoti daudz cilvēku neiegūst to, ko viņi būtu ieguvuši, ja viņu attiecības būtu reģistrētas”. Viņš uzsvēra, ka ļoti daudz cilvēku nemaz nav informēti par šādiem riskiem un iespējām sakārtot ar kopdzīvi saistītus jautājumus, nereģistrējot attiecības.
Gan Skrastiņš, gan Viņķele uzskata, ka šādi nereģistrēti pāri varētu savas attiecības nokārtot pie notāriem.
Viņķele piedāvāja divus risinājumus.
Pirmais būtu noteikt pazīmju kopumu, kas tiesā pie šādām krīzes situācijām, kā Ivetai Vorzai, ļautu konstatēt kopdzīves faktu. Pēc viņas teiktā, 19 Eiropas Padomes valstīs šāds regulējums ir – tās ir patstāvīgas un ilgstošas attiecības, kas ilgst no gada līdz trim, pastāv kopdzīve, nevis gadījuma rakstura attiecības, un attiecības pastāv bez to formalizācijas.
Otrs solis būtu ļaut reģistrēt attiecības ar mazāku tiesisko aizsardzību kā laulībās, bet tādējādi noregulētu kritiskās jomas, piemēram, mantiskās attiecības, iespējams, partnera uzturēšanas pienākumu un tiesiskās saistības pret bērniem.
Tikmēr Parādnieks uzsvēra, ka, nosakot kopdzīves faktu kopumu, tas automātiski attieksies arī uz viendzimuma pāriem. „Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos tas ir skaidri pateikts, tāpēc ir nekrietni vienkārši slēpties aiz citu problēmām, mēģinot panākt vēlamo rezultātu attiecībā uz viendzimuma pāriem,” kritiski izteicās politiķis.
Arī Vanags uzskata, ka, paredzot aizsardzību nereģistrētiem pāriem, laulību vērtību un nozīme mazināsies. „Tas būs signāls, ka sabiedrība kopumā akceptē dzīvi bez laulībām kā pavisam normālu un pieņemamu lietu, vajadzība pēc laulības kļūst arvien mazāka. Tas nestiprina sabiedrību. Mums drīzāk jādomā, kā varētu cilvēkus motivēt reģistrēt savas attiecības, vai nu tas ir dzimtsarakstu nodaļā, pie notāra vai baznīcā,” vērtēja Vanags.
Uz Viņķeles jautājumu, vai viņas kolēģe, kura ar savu dzīvesbiedru ir kopā astoņus gadus un audzina divus bērnus, arī ir ģimene, arhibīskaps atbildēja: „Tā ir ievainota, līdz pilnībai nenovesta ģimene.”
Savukārt Lāce laulību nodēvēja par vēsturiski iesakņojusies vērtību, taču ģimenē svarīgākais ir savstarpēja mīlestība, nevis tas, vai pāris ir laulāts vai nē.
Tikmēr Skrastiņš norādīja, ka 70% no šķirtajām laulībām ir tās, kas reģistrētas dzimtsarakstu nodaļā. Baznīcā noslēgtās laulības ir noturīgākas, jo tā ir atradusi veidu, kā sagatavot cilvēkus laulības dzīvei.
„Ja laulību varētu reģistrēt pie notāra, mūsu mērķauditorija būtu tie, kam neder ne baznīca, ne dzimtsarakstu nodaļa, bet tie būtu racionāli cilvēki, kuriem notārs var dot padomu mantiskajās lietās un šādā veidā iegūtu stabilākas ģimenes,” vērtēja notārs.
Raidījuma noslēgumā izskanēja dažādi iespējamie risinājumi, tostarp kopdzīves likuma pieņemšana un ģimenes definīcijas paplašināšana, taču diskusijas dalībnieki piekrita, ka ir vajadzīga gan sabiedrības izglītošana par laulības nozīmi un atšķirībām starp laulībām un kopdzīvi.
