"Apšaude pie Latvijas Iekšlietu ministrijas. 9 ievainotie, 4 bojāgājušie". Tāds bija virsraksts pirmajai preses relīzei, ko toreizējās Augstākās padomes Preses centrs 1991. gada naktī no 20. un 21. janvāri izplatīja pasaules vadošajiem medijiem.
Informācijā ārvalstu presei uzskaitīti tās nakts aktuālie notikumi un informācija hronoloģiskā secībā, piemēram, tiek ziņots, ka pulksten 22:00 pie viesnīcas "Rīdzene" piekauts somu žurnālists, kurš apgalvo, ka tiek šauts arī uz civiliedzīvotājiem. Savukārt pulksten 22.20 kinorežisors Juris Podnieks paziņo, ka kinooperators un režisors Andris Slapiņš ir nošauts un kinooperators Gvido Zvaigzne tobrīd ievainots.
Augstākās padomes Preses centru tolaik vadīja Aleksandrs Mirļins. Preses centrs bija izvietots Saeimas ēkas Sarkanajā zālē. Preses centrā strādāja 11 cilvēki, un vēl 30–40 brīvprātīgie, kas palīdzēja tulkot un sadarboties ar Rietumu žurnālistiem.
"Tajā dienā [kādam] bija vai nu dzimšanas diena, vai vārda diena. Tieši deviņos mēs atkorķējām dzirkstošo vīnu, un tad sadzirdējām, ka no Iekšlietu ministrijas puses skan šāvieni. Šeit telpa bija pilna ar ārzemju žurnālistiem. Visi kā viens skrēja uz to pusi pāri tiltam, kur divi cilvēki zaudēja dzīvības. Tā nebija laba diena,".atceras Mirļins.
Neatkarības atgūšanas laikā Preses centra darbam bija milzīga loma, lai mainītu Rietumu sabiedrības nostāju. Proti, pirms janvāra notikumiem liela daļa ārvalstu līderu vairāk sliecās atbalstīt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu nekā Baltijas valstu cīņu par neatkarību. Kopā ar Tautas fronti un politiskajiem līderiem Preses centram bija jāpanāk lūzums šajā attieksmē. Gada laikā ārvalstu medijiem tika nosūtīts simtiem preses relīžu.
Mirļins: "Diezgan droši var teikt, ka preses relīze, kas bija gatavota šeit un kas tika sūtīta uz ārzemēm, pārsvarā uz Rietumiem, bija tautas vārdā rakstīta. Faktiski tā bija tauta, kura uzrunāja – ar valsts institūcijas palīdzību, ar parlamenta palīdzību – Rietumu sabiedrību."
Lūzuma punkts tika piedzīvots pēc 20. janvāra notikumiem, lai gan aizmetņi tam radās jau mēnesi iepriekš, daļēji pateicoties arī spējai piesaistīt ārvalstu mediju uzmanību.
"Šeit, Rīgā, burtiski ar katru dienu sāk parādīties vairāk un vairāk žurnālistu. Izpratne par to, ka šeit būs epicentrs, laikam ir bijusi Rietumu medijiem. Mēs to pamanījām, un uzreiz paplašinājām Preses centra sastāvu. 20. janvārī bija akreditēti 434 Rietumu žurnālisti un plus vēl 200 kolēģi no bijušās Padomju Savienības," stāstīja Mirļins.
Visi šie žurnālisti tajā pašā naktī gan tiešraidē, gan vēlāk ar sižetiem un rakstiem ziņoja par asiņainajiem nakts notiekumiem Rīgā.
"Tas bija brīdis, kad Rietumi ieraudzīja, ka cilvēki Latvijā, Rīgā, ir gatavi stāvēt un krist – un mums bija kritušie – par neatkarību," stāstīja Mirļins.
Tautas frontes līderis Dainis Īvāns rakstījis – pēc tam ar Latviju sāka sarunāties kā ar neatkarīgu vai vismaz tādu valsti, kas pēc piecām minūtēm kļūs neatkarīga. Preses centrā tapusī lapiņa ar mirušo un ievainoto sarakstu, kas ik pa brīdim bija jālabo, viņaprāt, ir pirmais piemineklis upuriem.