Sadaļas Sadaļas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Preiļos liecības par represijām pēta jaunieši

Preiļu jaunieši izpēta 1949. gadā izsūtītās Lūcijas Preises un viņas ģimenes likteņgaitas

Preiļu jaunieši, sadarbojoties ar Preiļu novada Vēstures un lietišķās mākslas muzeju, veikuši pētījumu par 1949. gadā izsūtīto Lūciju Preisi un viņas ģimenes likteņgaitām. Sirsnīgā atmiņu pēcpusdienā jaunietes darbu prezentēja plašākai publikai. Galveno viesu vidū bija arī Lūcijas meita Dzidra.

Atmiņu dienās atmiņas sāp – šādi vārdi caurvija Preiļu 1. pamatskolas skolēnu organizēto atmiņu pēcpusdienu. Pasākumā pirmo reizi demonstrēta pētījumu konkursam "Cilvēki – Latvijas novadu dārgumi" izveidotā īsfilma "Ir tāds ciems – Umļekāns". Tās autores ir trīs 9.klases skolnieces, kurām palīdzēja Vēstures un lietišķās mākslas muzeja darbinieki.

Pētījumā apkopoti 1949.tajā gadā represētās Lūcijas Preises pieraksti par ikdienu mūžīgā sasaluma joslā – Amūras apgabalā. Pēcpusdienā piedalījās arī Lūcijas meita Dzidra. Viņa atklāj, ka ģimeni nelaimes skārušas arī krietnu laiku pirms izsūtījuma.

"Visas nelaimes sākās 1941. gadā, kad mammas brāli izveda. Un izrādās, ka viņš gadu nenodzīvojis, 1942. gadā 25. martā miris cietumā.

Tad kara laikā jau viegli negāja. Nāca 1949. gads. Tas laikam bija visvisvisbriesmīgākais brīdis," atzīst Lūcijas meita, 1949. gadā izsūtītā Dzidra Preise.

Gan skumjāki, gan arī gaišākām domām piepildīti, Lūcijas Preises pārdzīvojumi pierakstīti 11 atmiņu burtnīcās. Lūcijas Preises ģimene atgriezās Latvijā.

Kopumā 1949. gadā no Preiļiem uz Sibīriju izsūtītas vairāk nekā 320 ģimenes – ap 1200 cilvēku. Šodien ir svarīgi dokumentēt šos atmiņu stāstus, jo laika ritējumu neapturēt. Preiļu pusē tagad dzīvas apzinātas vien aptuveni 40 represētās personas.

"Jo mēs jau esam maz palikuši. Man jau 81 gads. Man tad bija 13. 68 gadi ir pagājuši. Un kas tad paliks, ja mēs nestāstīsim?" vaicāja Dzidra.

"Es nožēloju, ka es neizprasīju mammu, neizstāstīja visu, kā bija, kā viņi aizbrauca un kā gāja pa ceļu. Tagad viņu nav, nevaru uzzināt neko.

Tie, kas var, tie lai stāsta, vismaz būs atmiņa," teica Dzintra Kacere, kura 1949. gadā bija izsūtīta uz Omskas apgabalu.

Saglabājot un nododot nākamajām paaudzēm līdzcilvēku likteņstāstus, mēs stiprinām savu un identitāti un turam godā tautas vēsturi. Šīs vērtības latviešiem bija jo īpaši dārgas arī esot tur – izsūtījumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt