Aculiecinieks

Aculiecinieks. Bēgļiem ir sejas. 1944. gads

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ikdienas drosme. LGBT kopiena Krievijā

Aculiecinieks. Bēgļiem ir sejas. Meduza

Portāla «Meduza» vadītāja Timčenko: Maskavā bija nedroši, tagad Rīga ir mūsu mājas

Tieši pirms diviem gadiem no Krievijas uz Latviju atbēga ziņu portāla "Meduza" vadītāja Gaļina Timčenko ar savu žurnālistu komandu. Bēga nevis tāpēc, lai labāk nopelnītu, bet gan tāpēc, lai varētu pilnvērtīgi turpināt savu darbu, kas Krievijā ar tās pašreizējo līderi Vladimiru Putinu vairs nebija iespējams.

"Es tikai darīju savu darbu"

Timčenko "bēgļu gaitu" pirmsākumi meklējami 2014.gada martā, kad Ukrainā notika valsts apvērsums, un Valsts prezidents Viktors Janukovičs pēc notikumiem Maidanā valsti atstāja. Jauna prezidenta vēl nebija, Ukrainas attiecības ar Krieviju bija tuvas vispārēja kara situācijai. Ukrainai piederošajā Krimas pussalā vara jau bija pārņemta, un visi gatavojas referendumam par Krimas pievienošanu Krievijai.

Krievijā populārais interneta portāls "Lenta.ru" publicēja interviju ar Ukrainas labējo spēku līderi Andreju Tarasenko, un Krievijas mediju uzraudzības federālais dienests tajā saskatīja naida kurināšanu un likuma pārkāpumu. 2014.gada 12.martā tika paziņots, ka "Lenta.ru" galvenā redaktore Gaļina Timčenko  ir atstādināta no amata.

Par šo pavērsienu vēstīja visi lielākie Eiropas mediji, tostarp britu raidsabiedrība BBC, to nosodīja. Timčenko kā toreiz, tā arī tagad saka – "es tikai darīju un daru savu darbu."

"Žurnālistikas pirmais nosacījums ir tāds, ka mēs neesam aktīvisti, mēs esam žurnālisti. Mans uzdevums ir nodrošināt iespēju saviem lasītājiem saņemt objektīvu informāciju. Punkts. Viss.

Mans uzdevums nav ne cīnīties ar režīmu, ne pievērst sev uzmanību, mans uzdevums ir informēt.

Es cīnos tikai par savu auditoriju, par tās brīvu pieeju citai informācijai, ne tikai oficiālajai," teica Timčenko.

Rīgā dzimst jauns medijs

Aptuveni pusgadu vēlāk Timčenko jau Rīgā atvēra jaunu interneta mediju ar nosaukumu "Meduza", ar daudziem kolēģiem pilnībā pārceļoties uz dzīvi Latvijā. Kopumā portālā strādā 22 cilvēki. Redakcija sākumā bija Spīķeros, tagad lielā dzīvoklī Valdemāra ielā, kur viss notiek pēc Maskavas laika. Jo viss turpinās. Bet tagad galvenais – visi ir drošībā.

"Mums atrašanās šeit nozīmē, ka varam neuztraukties par pastarpinātām lietām vai par to, kas var mums traucēt.

Redziet, ja Krievijā visu laiku ir jādomā par to, kā tas pret tevi var tikt vērsts un gaidi klauvēšanu pie durvīm, zvanu vai vēstuli

no kādas varas iestādes, tad šeit tu vari strādāt un neatskatīties," atzina žurnāliste.

Bet bijušajās mājās, viņasprāt, žurnālistu dzīve kļūst vēl grūtāka.

"Es nevēlos lietot salīdzinājumu ar Ziemeļkoreju, bet nacionālā līdera cildināšana turpinās. Tiesību un brīvības iespējas sašaurinās. Valsts dome ir pieņēmusi tā dēvēto Jarovoja paketi, antiekstrēmisko likumu paketi, patiesībā necīnās ar ekstrēmismu, bet pret atšķirīgu viedokli un vārda brīvību," uzskata Timčenko.

Turklāt šī iemesla dēļ Krieviju spiesti pamest ne tikai žurnālisti. Arī nevalstiskas organizācijas un citi.  

" (..) Vairāki vides aktīvisti cīnījās par to, lai Krasnodarā tiktu saglabāts dabas liegums, arī viņiem vajadzēja doties prom. Pagaidām man šķiet, ka pašreizējās Krievijas varas politika ir tāda – durvis ir atvērtas, visi, kas nepiekrīt, brauciet prom, mēs vēlamies palikt ar tiem, kas domā tāpat kā mēs," sprieda "Meduza" vadītāja.

Ar valodu varēja būt labāk

''Meduzas'' divu gadu dzimšanas diena Rīgā tiek atzīmēta bez liela vēriena – nav jau nekā apaļa, saka Timčenko. Bez liekas greznības, arī šampanietis nepludo, ir divas LTV kolēģiem uzdāvinātās tortes. Savukārt brīvdienās viņi visi ēdīšot hinkaļus.

Vienīgais, par saviem lasītājiem gan viņi ir padomājuši – vadība un žurnālisti sēžas kameras priekšā un speciālā seansā atbild uz viņu jautājumiem.

Darbs ir darbs. Bet kā ar sadzīvi Latvijā, vai jūtas šeit pieņemti un vai, piemēram, mācās latviešu valodu, ko pirms diviem gadiem visiem solīja?

"Es atceros šo solījumu. (..) Es apmeklēju skolotāju. Esmu slikts students, dažreiz izlaižu apmeklējumu, kad jādodas komandējumos. Uz priekšu virzās lēni, galotnes vispār nepadodas. Es acīmredzot esmu kļuvusi veca, un man ir pasliktinājusies atmiņa. Es ļoti kautrējos runāt. Ļoti kautrējos. Lasīt jau varu," atzina Timčenko.

Arī kolektīvā tik raiti ar valodu nesokas. Un Timčenko atzīst, ka apkārtējā vide viņu nespiež runāt latviski. Viņasprāt, ja dzīvotu Francijā, tad pēc diviem gadiem jau zinātu vietējo valodu.

"Šeit vienmēr var runāt krieviski vai angliski. Tā kā es runāju gan krieviski, gan angliski, tas nesagādā problēmas," viņa nosaka.

Jūtas integrējusies Latvijā

Timčenko atzīst, ka jūtas integrējusies vietējā sabiedrībā. "Integrācija – tas ir tad, kad tu absolūti esi iekļāvies ikdienas dzīvē. Tu nejūties kā svešinieks," atzīmēja  Timčenko, norādot, ka ne reizi viņa nav jutusi nepatiku pret savu nacionalitāti – par to, ka viņa ir krieviete.

"Meduza" vadītāja atzina, ka viņai vairs nav kur Maskavā atgriezties. Viņas mājas pagalms ir aizslēgts, skolai apkārt apbūvēts žogs, skvērs spēlēm tagad ir privātīpašumā un norobežots ar ķieģeļu žogu.

"Maskavā tik ātri viss mainās, ka tev nav iespējas atgriezties un palūkoties pa logu, caur kuru tu skatījies, kad biji bērns," sacīja Timčenko un atzīmēja – tagad viņas mājvieta ir Rīga.

"Kad es no kaut kurienes atlidoju uz Rīgu, tajā brīdī, kad es izkāpju no lidmašīnas – es nosaka - fū, mājās! Es izelpoju un saku – mājās."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt