Viņš paskaidroja, ka Rietumos tradicionālās elites ir zaudējušas savu popularitāti un līdz ar to leģitimitāti. Tāpēc citi, saukti par populistiem, izmantojot viegli saprotamus saukļus var gūt lielus panākumus.
Ījabs gan arī norādīja, ka mūsdienās populisms ir pārlieku izmantots jēdziens un teorijā vispār var būt grūti nošķirt, kad politisko spēku var dēvēt par populistisku un kad par pamatota cita viedokļa paudēju, kas ir normāla parādība demokrātijā.
Par populismu gan var liecināt tas, ka, nonākot pie varas, izrādās, ka ļaudis “nav spējīgi to trauku nest”. “Tad izrādās, kā aiz viņiem nekā nav – izņemot brašo retoriku,” sacīja Ījabs.
Plašāk raugoties uz populismu, Ījabs skaidroja, ka ikviens, kurš stāsta, ka pie varas ir “neglābjamā, sliktā elite, un mēs, vienkāršā, jaukā tauta esam labi un tikumīgi pareizi”, ir populists.
Viņš aicina paraudzīties, kā runā daži latviešu inteliģences pārstāvji – tur populisms ir lielāks nekā valdībā un Saeimā.
Vaicāts par populismu Latvijas politikā, Ījabs min Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu ar savu politisku spēku “Kam pieder valsts?” KPV LV), kā arī “atsevišķus piejūras pilsētas mērus” un “atsevišķus valdības partijas politiķus”. Tomēr tajā pašā laikā politologs norāda, ka politikai nav jābūt garlaicīgai un politkorektai. Tai ir jābūt skatāmai un baudāmai.
Ījabs arī noraidīja varbūtību, ka visi cilvēki pakļaujas populisma vilinājumam. Daļa sabiedrības spēj spriest kvalitatīvi par politiku, turklāt viņi to spēj, neieklausoties un nepaļaujoties uz medijiem. “Mediji ir svarīgi, bet tas nav vienīgais atskaites punkts,” norādīja Ījabs.
