Tomēr politologi šādus izteikumus vērtē piesardzīgi. Šengena ir pārāk liels sasniegums, lai no tās atteiktos, taču politiķi to izmanto savā retorikā, gan tirgojoties par labumiem, gan sargājot savas iekšpolitiskās pozīcijas.
Šengenas līgums, kas savulaik parakstīts starp toreizējo Rietumvāciju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, tagad aptver 26 valstis, tostarp vairākas, kas nav Eiropas Savienībā. Robežkontroles likvidēšana starp Šengenas valstīm ne tikai pavēra iespēju brīvai cilvēku un preču kustībai, bet arī nozīmēja milzīgu savstarpējo uzticēšanos.
Arvien pieaugošais haoss bēgļu jautājumā un nacionālistisko politisko strāvojumu pieņemšanās spēkā savelk mākoņus pār Šengenas līgumu.
Arvien biežāk izskan dažādu valstu un līmeņu politiķu bažas par Šengenas nākotni. Tomēr politologi nav tādi fatālisti. Eiropas politiķiem, kas laikus nespēja sagatavoties patvēruma meklētāju straumēm, retorika par Šengenas nākotni ir izdevīga.
"Ja mēs paskatāmies kaut vai uz visai nesenām dažādām runām, ko teikušas ES augstākās amatpersonas – Junkers, Tusks, Mogerīni, tad viena no pamattēzēm, ka, neraugoties uz problēmām, Eiropas mazāk nekļūst. Tā kā grūti iedomāties, ka šie panākumi – tostarp Šengena – tiktu pārskatīti tikai šīs problēmas dēļ," teica politoloģe Žaneta Ozoliņa.
Politiskais tirgus patiešām ir vaļā. Rumānija, kas ir Eiropas Savienības, bet vēl nav Šengenas līguma dalībvalsts, jau paziņojusi, ka varētu uzņemt maksimums 1785 patvēruma meklētājus.Taču vienlaikus Bukareste paziņojusi, ka, ja reiz tā uzņemas obligātās kvotas kā pārējās Eiropas Savienības valstis, tad tās pilsoņiem būtu dodamas arī līdzvērtīgas tiesības Šengenas zonā.
Asi pret bēgļu kvotām iestājusies arī Višegradas grupa – Čehija, Polija, Ungārija un Slovākija.
Vienota pozīcija šajā jautājumā vienlaikus nostiprina arī šī reģionālā grupējuma svaru Eiropas politikā. Gan savienības vadošajam tandēmam – Olandam un Merkelei, gan Eiropas institūciju līderiem nāksies atrast kopīgu valodu, tādēļ politiskajā tirgū, panākot vienošanos, var nākties solīt gan ekonomiskus labumus, gan tirdzniecību ar politisku ietekmi citu jautājumu pieņemšanā. Tomēr, lai kādi izaicinājumi bijuši Eiropas Savienībai, tā līdz šim pierādījusi spēju savā īpatnā veidā ar tiem tikt galā.
"Eiropa ir klasiska ar savu muļļāšanos visos jautājumos. Arī ar sankcijām esam muļļājušies. Ar Grieķiju esam muļļājušies. Tas ir mūsu veids, kā notiek.
Es to vērtētu pozitīvi un optimistiski. Katrai valstij ir sava sensitivitāte. Nevajag pārvērtēt, ka tagad ir piedraudēšana. Tā ir daļa no sarunu vešanas procesa. Nesolidaritātei ir savi limiti. Un šī spēle Eiropā ir bijusi salīdiznoši veiksmīga. Kaut kāds risinājums vienmēr tiek panākts," sacīja politologs Andris Sprūds.
Galu galā arī starptautiskie novērotāji piekrīt – maz ticams, ka kāds atteiksies no Šengenas līguma. Šī vienošanās ir pārāk liels un pārāk izdevīgs sasniegums, lai no tā atteiktos.
Miljoniem eiro tiek ietaupīti, neveicot nemitīgas robežkontroles un neaizturot kravas automašīnas. Tie ir papildu tūristi un attīstības iespējas pierobežu pilsētās. No otras puses, izmaiņas Šengenas kārtībā gan esot gaidāmas. Tas, kādas tās būs, iespējams, būs zināms jau drīzā nākotnē.
