„Latvijas pēdējo gadu flirtēšana ar nedemokrātiskiem režīmiem ir atstājusi novārtā to, ko sauc par demokrātijas vērtību sistēmu,” uzsvēra Ozoliņa. Viņa norādīja, ka Latvija pēdējos gados aktīvi uzturējusi sakarus ar Centrālāzijas nedemokrātiskajiem režīmiem.
Arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa atrašanās vienā ložā hokeja spēles laikā ar „Itera Latvia” vadītāju Juri Savicki ir vērtējama kā šāda veida flirts un neapzināšanās, ka īstermiņa ekonomiskās intereses nav pielīdzināmas tādiem fundamentāliem jautājumiem kā valsts neatkarībai. Savā ziņā to var saukt par pašapziņas trūkumu, jo Igaunija un Lietuva attiecībās ar Krieviju allaž ir bijušas atturīgākas, līdz ar to šobrīd var atļauties skarbāku retoriku.
Tomēr kopumā Latvijas reakcija uz notikumiem Krimā ir bijusi adekvāta.
Starptautiskajā arēnā gan notikumi Ukrainā ir izgaismojuši virkni problēmu. Proti, ja Krimas nākotne jau sen bija izlemta, tad neskaidrs ir jautājums ir par Rietumu un Krievijas attiecībām. Ozoliņa uzsvēra, ka starptautiskajā politikā nav neviena spēlētāja, kas varētu pateikt Krievijai, ka vajag savaldīties. ASV savu lomu ir zaudējusi, ES nav tik stipra, Vācija, Lielbritānija un Francija – to „kautrējas” izdarīt.
Ozoliņa uzsvēra, ka līdz ar Krievijas politiku Ukrainā, ir noslēdzies „tiesību normu triumfs”.
Provizoriskie vēlēšanu rezultāti liecina, ka 95,7% Krimas iedzīvotāju atbalsta pievienošanos Krievijai.
