Viņa norāda, ka sabiedriskajā domā „ir pazudusi tā milzīgā vēlme, ko varēja manīt īsi pirms Saeimas vēlēšanām, pēc jebkāda veida pārmaiņām”.
Uzreiz pēc vēlēšanām veiktajā SKDS aptaujā tika iekļauts radikāls jautājums - vai jūs piekrītat apgalvojumam, ka jebkādas pārmaiņas ir labāk nekā nekādas pārmaiņas. Atbildes liecināja, ka alkas pēc pārmaiņām bija raksturīga teju vai visu partiju vēlētājiem, protams, visvairāk jauno partiju vēlētājiem, atgādina Kažoka. Savukārt pašlaik vērojamais būtiskais jauno partiju reitingu kritums parāda, ka ir mainījies vēlētāju skatījums uz politiku.
Kažoka uzskata: „Ar to, ka valdību vada salīdzinoši ilglaicīgas partijas premjers Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība"), acīmredzot, vēlētājiem ir dots signāls, un vēlētāji to ir uzklausījuši, ka ar pārmaiņu vēlmi vien pārvaldīt valsti būtu grūti. Tāpēc ir vajadzīgs kaut kāds līdzsvars starp vecākām politiskajām partijām un jauniem politiskiem spēkiem.”
Viņasprāt, tas apliecina, ka Latvijas sabiedrībā kopumā ir notikusi kaut kāda normalizēšanās un milzīgās alkas pēc pārmaiņām, ko nesa iepriekšējās Saeimas vēlēšanas, pašlaik ir piebremzējušās.
„Tas, manuprāt, ir labi, jo, no vienas puses, tas ļauj valdībai strādāt ar reformu jautājumiem, bet, no otras puses, cilvēki vairs nepieprasa pārmaiņas pārmaiņu pēc, bet vēlas, lai pārmaiņas ir pārdomātas un saprātīgas,” skaidro politoloģe.
Lai gan valdošās koalīcijas pārstāvji ne reizi vien ir izcēlušies ar negaidītiem soļiem un skaļiem paziņojumiem, pēc būtības, šī brīža valdības konfigurācija ir stabilāka, nekā varētu šķist, uzskata Kažoka.
Politoloģe pauž viedokli, ka ārkārtas vēlēšanas pašlaik vispār nav aktuāls jautājums un kopumā valdības darbs ir necerēti koncentrēts un uz mērķi orientēts, neskatoties uz grūtībām „sapulcināt piecas dažādas partijas ap vienu sarunu galdu, un pie tam vēl visu laiku rēķinoties ar to, ka viena no tām partijām drūp aizvien mazākos veidojumos”.
Kažoka saka: „Ja mēs skatāmies no tik ļoti zemas latiņas - pēc vēlēšanām izskatījās, ka Latviju gaida vai nu haoss, vai nu ārkārtas vēlēšanas, - tad šī valdība noteikti ir pārspējusi uz sevi liktās cerības.
Kopumā es raksturotu valdības darbu kā netipiski aktīvu Latvijas valdībām. Savstarpēji ķildīgu, tas gan. Bet nekādi rekordi šeit netiek uzstādīti. Pēc 2011. gada vēlēšanām attiecības starp koalīciju veidojošajām partijām bija vēl sliktākas. Kopumā šīs valdības darbam ir raksturīgs diezgan liels tāds pazemes tecējumu īpatsvars. Daudz no tā, ko partijas norunā, tā īsti nemaz neparādās publiskajā dienaskārtībā.”
Politoloģe arī norāda, ka „šajā valdībā neko īsti nevar zināt, jo ir ļoti aktīvas tā saucamās valdības attīstības komitejas, kad koalīcijas partiju pārstāvji savstarpēji tiekas, izrunā kādas lietas, par kaut ko vienojas, un tad pēkšņi uzrodas jauni likumprojekti, pavisam jaunas iniciatīvas. Līdz ar to šī valdība ir atšķirīga no visām iepriekšējām valdībām. Es teiktu, ka uz vispārējā fona daudz aktīvāka, daudz sarežģītāka lielā partiju skaita dēļ.”
KONTEKSTS:
Kariņa valdības izveidošana pēc 13. Saeimas vēlēšanām nebija viegla. Tas prasīja vairāk nekā 100 dienu. Piecu partiju veidoto Ministru kabinetu parlaments apstiprināja 23. janvārī. Valdībā ietilpst "Jaunā Vienotība", Nacionālā apvienība, "Attīstībai/Par!", Jaunā konservatīvā partija (JKP) un "KPV LV".
Pirms Kariņa Ministru kabinetu mēģināja izveidot JKP līderis Jānis Bordāns un "KPV LV" bijušais līderis Aldis Gobzems. Katram no viņiem tika dots divu nedēļu laiks valdības aprišu izveidei, taču šie mēģinājumi cieta neveiksmi.
