Te ir tas melnais slieksnis, aiz kura daudzi cilvēki, daudzi Latvijas patrioti gāja bojā un tika morāli salauzti. Jūs to visu pārcietāt. Un tagad – stāvat šeit – ne vairs uz melnā sliekšņa, bet uz simtgades sliekšņa.
Bez šaubām - ar priecīgām domām. Ka man ir ļauts svinēt. Un ieiet nākošajā simtgadē, pieminot šo slieksni kā mūsu baigāko vietu mūsu 50 gadu vēsturē. Pats svarīgākais ir mīlestība. Kur ir mīlestība, tur ir Dievs. Mīlēsim Latviju, mīlēsim viens otru! Nepieminēsim ļaunu. Piedosim! Sargāsim Latviju un paši sevi. Savu godu, savus tikumus. Mēs paši labi zinām, kas mums jāsargā.
Jūs esat tas cilvēks, kurš ir spējis mīlēt Latviju, mīlēt savu valsti cauri dažādiem laikiem – pat arī tad, kad visa sistēma ir bijusi pret jums, jūs tomēr turpinājāt mīlēt Latviju. Kas ir tas, kas ir vajadzīgs cilvēkam, lai viņš spētu to izturēt un mīlēt savu valsti arī tādos apstākļos?
Nu tā ir tā apziņa, ka tu piederi tai valstij, es piedzimu Latvijā. Tā ir mana Latvija – tas pats, kas mana māte. Es runāju latviešu valodā. Man nav nevienas citas valodas. Es apzinos, ka nav nevienas citas zemes, ne citas tautas - Dievs mani ir ielicis šajā brīnišķīgajā zemē!
Vai skatoties uz to, kāda ir Latvijas mūsdienu sabiedrība – vai jūsuprāt pašreizējiem Latvijas iedzīvotājiem piemīt tā spēja – ziedoties savas valsts labā, kāda bija jums kādreiz?
Es ticu šai tautas spējai ziedoties. Jo tajā mirklī, kad mums to vajadzēja, ļaudis nāca uz barikādēm. Un nedomāja par to, ka mums vajag lielās algas, lai mēs dzīvotu Latvijā.
Mēs bijām gatavi ēst sausu maizīti, lai tikai mums būtu mūsu Latvija!
To pieminēsim arī tagad! Un es ticu tautai! Tāda viņa ir, viņa pulcēsies. Viņa var strīdēties, valdību sastādot un viens otru pat nopelt un spējam būt nejauki, bet spējam būt arī jauki, brīnišķīgi! Un es ticu tai tautas labajai gribai!
Jūs teicāt, ka jums šķiet, ka mēs tagad dzīvojam labāk, nekā jebkad. Kas par to liecina?
Nu par to liecina man garā dzīve. Es atceros, ka manā bērnībā, manā jaunībā, mēs ar brālīti katru sestdienu gājām uz pagasta nespējnieku mājiņu, un tur dzīvoja kādi pieci, seši nespējnieki un vienmēr groziņā nesām viņiem mammas sagatavotās dāvaniņas un viņi mums adīja zeķes un taisīja pastalas un kaut ko palīdzēja. Zinu, ka pensijas bija tikai dažiem cilvēkiem - skolotājiem, valsts darbiniekiem, ļoti retiem cilvēkiem. Un tagad mums nav neviena bez, neviena neapgādāta. Mums netrūkst nekas! Mēs esam bagāti.
