Cilvēki ar īpašām vajadzībām pašvaldības sociālo dzīvokli spiesti remontēt paši
Lidija un viņas vīrs Andris ir cilvēki ar speciālām vajadzībām. Kundze nespēj pārvietoties bez palīgierīcēm, bet dzīvesbiedram ir nopietnas redzes problēmas.
Lai gan, veicot fiziskus darbus, viņš ātri nogurst, par spīti veselības stāvoklim, tieši Andris pats savām rokām pašvaldības piešķirto dzīvokli jau ir teju izremontējis.
Pašvaldība šo dzīvokli ģimenei piešķīra pērn novembrī.
Pateicoties radiem, draugiem un paziņām, drīz virtuve izskatīsies tiešām pēc virtuves. Tikmēr krāsns pagaidām vēl nav izmantojama, to saimnieks Andris solās salabot tuvākajā laikā.
Mājokli pašvaldība piešķīrusi, jo ģimene pirms diviem gadiem iestājās dzīvokļu rindā, pašiem savu māju īsti nav bijis. Dzīvojuši radinieces īpašumā, līdz nolēmuši, ka ir nepieciešams pašiem savs miteklis.
“Pirmo dzīvokli man piešķīra ļoti ātri. Bija lēmums par 2. stāvu, bet es uzreiz biju uzrakstījusi, ka es vairs nevaru uzkāpt 2. stāvā, tāpēc es uzrakstīju atbildi, ka es no tā atsakos,” stāstīja Lidija.
“Kad piedāvāja šo, tad es domāju - nu, ja cilvēkam ar invaliditāti, ratiņkrēslā, ir piedāvāts dzīvoklis, tad viss ir sakārtots, lai tajā var dzīvot,” stāstīja Lidija.
“Mēs piekritām, jo es ieraudzīju uzbrauktuvi, un es domāju, ka varbūt tas ir tāds pirmais iespaids, ka tur visu sakārtos, apsaimniekotāji izvāks, iztīrīs un viss,” klāstīja Lidija.
Mājas apsaimniekotājs, pašvaldības uzņēmums “Pļaviņu komunālie pakalpojumi”, noslēdza līgumu ar Lidiju, un viņa saņēma dzīvokli ar visu iepriekšējā mirušā īrnieka iedzīvi.
“Bija gulta. Cilvēks laikam bija aizvests, tur čības bija vienas. Viena uz gultas, viena vēl kaut kur. Nu, es domāju, tādas lietas, to tak varēja kaut cik [sakārtot],” stāstīja Lidija.
“Apsaimniekotājs atsūtīja puišus, kas savāca tos dīvānus, un viņi vēl ne par ko negribēja ņemt līdzi tos atkritumu maisus. Es teicu - man tagad pašai būs jāmet ārā cita cilvēka mēsli? Man pat kauns teikt, bet vīram bija jālej ārā čuru pudele,” stāstīja Lidija.
Tas vēl nebija viss. Izrādījās, ka mājas koridora daļā, tātad - arī labierīcībās un dušā - nav elektrības. Tā neesot bijusi pat pievienota, daļa elektroinstalācijas sakususi, logu rūtīs bijušas tādas šķirbas, ka cilvēks pirkstu var iebāzt.
Pašvaldība problēmas neredz
Pļaviņu novada domes priekšsēdētājs Aigars Lukss raidījumam sacīja, ka pats viņš nav redzējis, kādā stāvoklī ir šis dzīvoklis.
“Bet es esmu dzirdējis. Varbūt mēs neparādījām to dzīvokli Lidijas kundzei tādā stāvoklī, kādā mums to vajadzēja izdarīt, respektīvi, mēs nebijām viņu satīrījuši pirms parādīšanas, tā bija pirmreizējā parādīšana, bet pēc šīs parādīšanas Lidijas kundze pieņēma lēmumu, ka viņa šo dzīvokli vēlētos īrēt.
Uz līguma noslēgšanas brīdi mēs no savas puses bijām viņu iztīrījuši,” apgalvoja Lukss.
“Izzinot šo situāciju pašvaldības pusē, ļoti iespējams, ka Lidijas kundze šīs darbības ir darījusi pirms līguma noslēgšanas,” sacīja pašvaldības vadītājs.
Lidijas kundzes īres dzīvokli apsaimniekotājs apsekojis pērnā gada septembrī, un aktā norādīts, ka tas ir piemērots dzīvošanai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ir uzbūvēta nobrauktuve, ko apmaksājusi pašvaldība, jo iepriekšējais īrnieks arī bijis invalīds.
Pati Lidija ir pateicīga domei par mājokli un, kā vienmēr, tic tikai saviem un vīra spēkiem. Viņi nav raduši lūgt palīdzību. Vīrs solījis, ka pēc gūžas operācijas kundze varēs atgriezties tīrā, gaišā un siltā dzīvoklī.
Likuma prasības ir, izpildījums – dažāds
Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa raidījumam norādīja, ka likumā noteikts - piešķirot mājokli, tajā ir jābūt apgaismojumam, ir jābūt apkurināmām telpām, telpām ir jābūt tādām, lai tās cilvēks tajās ilgstoši varētu dzīvot un arī savas mantas uzglabāt, un arī lai telpas būtu atbilstošas higiēnas prasībām.
Lai arī šķiet, ka šis regulējums ir diezgan precīzs, tomēr Tiesībsarga birojs izpētes laikā, apsekojot gandrīz visas Latvijas pašvaldību mājokļus, kas tiek piešķirti kā sociālie mājokļi, redzēja ļoti dažādu ainu.
“Mēs redzējām dažādās pašvaldībās izpratni par to, kas ir apkurināms mājoklis - tā ir centralizēta apkure vai tā ir krāsns, vai tā ir sabrukusi krāsns, vai tās ir atmiņas par to, ka tā ir bijusi krāsns,” stāstīja Siliņa.
“Ir bijuši tik ļoti kuriozi gadījumi, neminēsim, kurā pašvaldībā, kur uzskatīja, ka ar apgaismojumu pietiek tad, ja mājā ir logs. Elektroapgaismojums pat nav nepieciešams. Tas ir viens tāds kuriozs gadījums. Jāatzīst, ka tā izpēte parādīja, ka prakse un pašvaldību izpratne par to, kas būtu piešķirams mājoklis kā sociālais mājoklis, ir ļoti dažādas,” atzina Siliņa.
Viņa piebilda, ka, protams, neviens nepieprasa, ka tam būtu jābūt kā pieczvaigžņu viesnīcai, bet tam jābūt tīram, drošam, bez pelējuma, bez tā, ka jums tur krīt griesti vai birst apmetums un apdraud jūsu veselību un dzīvību.
“Bija pat tādi gadījumi, kad bija bažas, vai tiešām tur drīkst uzturēties,” atzina Siliņa.
“Mūsu ieskats ir tāds, ka visa pamatā ir cilvēka cieņa. Proti, mājoklim, kas tiek ierādīts kā sociālais mājoklis, ir jābūt cilvēka cieņu neaizskarošam. Un jāņem vērā, ka cilvēki, kuriem ir tiesības pretendēt uz sociālo mājokli, jau nav nekādi bagātnieki. Tie ir, teiksim, cilvēki ar invaliditāti, kuriem sociālais statuss liedz īrēt vai iegādāties tādas dzīvojamās telpas, kā viņi vēlētos, tādēļ vismaz minimālajā standartā tiem [dzīvokļiem] jābūt cilvēka cieņu nepazemojošiem,” norādīja Siliņa.
