Pēc tam, uzvaras iedvesmoti, arvien vairāk vīru iestājās strēlniekos.
Tikpat drēgnainā dienā kā piektdien, tikai pirms simts gadiem nedēļu pēc tam, kad bija izgājuši no Rīgas, Plakanciemā latviešu strēlnieki izcīnīja savu pirmo uzvaru.
Rezerves pulkvedis vēsturnieks Jānis Hartmanis stāsta, ka “situācija bija tāda, ka vācieši turpināja spiesties uz Rīgu, aptuveni tajos datumos, kad pirmie trīs mūsu bataljoni izgāja uz fronti, viņi pārgāja pāri Misas upei un ieņēma tādu kā priekštilta nocietinājumu, kur novietoja veselu bataljonu, ka būtu kādi 600 karavīri”.
Ideja par to, ka vēl kaujas neredzējušie ap 150 1. Daugavgrīvas bataljona vienas rotas strēlnieki varētu pieveikt skaitliski daudz lielāko bataljonu, radās virsniekam Fridriham Briedim, un tā īstenojās 1915. gada 29. oktobra naktī.
“Viņš bija ļoti labi noorganizēts, un galvenais, ka viņš bija negaidīts, ātrs un tumsā. Vācieši arī nekad neatkaroja šo vietu. Viņi atkāpās Misas upes krastā, un tāda tā situācija bija līdz pirmā kara beigām,” stāsta Hartmanis.
Godinot varonīgo strēlnieku piemiņu, piektdien šajā vietā pulcējas gan novada ļaudis, gan Nacionālo bruņoto spēku karavīri, lai ar tradicionālajām trīs zalvēm atklātu pieminekli strēlniekiem.
Dzejnieks Rainis latviešu strēlniekus ir nosaucis par Latvijas sagatavotājiem, bet ne mazāk svarīgi toreizējos notikumus atcerēties arī šodien.
Nacionālo bruņoto spēku 17. bataljona komandieris, majors Aivars Krjukovs norāda, ka “pēc visiem pamatprincipiem ir jāskatās vēsturiskais faktos - kā mūsu valsts veidojusies, kā mūsu bruņotie spēki veidojās”.
“Tās ir tās atziņas, no kā mēs varam smelties spēku, iedvesmu uzdevumiem, kas ir šodien - sargāt savu valsti,” uzsver Krjukovs.
