Trīs gadi bez darba, bijis grūti – tagad pavāre
Vienai no šādiem cilvēkiem - Annai - ir pirmā darba diena nesen apgūtajā pavāra profesijā. Pēc kursiem Nodarbinātības valsts aģentūrā viņa dabūjusi darbu sociālās aprūpes centrā „Teika”. Piecus mēnešus strādājusi kā pavāra palīgs, tagad pirmo reizi aizvieto pavāru.
Annai šogad apritēja 50 gadi, un bez darba viņa palika pirms trim gadiem. Viņa atzīst, ka šis laiks ir bijis grūts. „Kad es meklēju šo darbu, mani sākumā nekur neņēma. Es gāju pa kafejnīcām un citur. Man ieteica pašai ielikt sludinājumu, ko es arī izdarīju - vēlos strādāt par pavāra palīgu, prakses nav, man ir 49 gadi, tagad jau 50. Ieliku sludinājumu un uzreiz man bija zvans no šejienes un vēl divām vietām,” saka Anna.
Anna savulaik izmācījusies par krāsotāju, vēlāk ilgus gadus auklējusi bērnus un strādājusi par apkopēju. Par pavāri gribējusi mācīties jau sen, tagad pusgada laikā to apguvusi bezdarbnieku kursos. „Arī, būdama bezdarbniece, es gāju daudzos kursos - par psiholoģiju, par attieksmi, savstarpējām attiecībām. Tas man arī deva pamatu. (..) Pēdējie trīs gadi man ir bijuši lieli pārmaiņu gadi,” viņa secina.
15 gadi bez darba – bez izglītības šodien neko nevar darīt
Annas stāsts par jauna darba meklēšanu pusmūžā beidzies veiksmīgi. Citāda pieredze ir Maijai no Latgales puses. Viņa dzīvo kādā pagastā netālu no Daugavpils un pastāvīgu algotu darbu pēdējo reizi strādājusi pirms gadiem 15. Agrāk bijusi neliela saimniecība, bet pašlaik 50 gadu vecā sieviete strādā „simtlatniekos”, uzkopj parku.
Arī par bezdarbnieku kursiem viņai ir savs viedoklis - viņai tajos savulaik piedāvāta vien floristika. Kaimiņiene izmācījusies par pavāri, bet arī sēž mājās. „Ir ļoti grūti kaut ko atrast. Kursi arī nav nopietni, tur jau iemāca tikai pašus pamatus. Un ar tiem pamatiem neviens tevi negribēs ņemt, tur ir jāmāk kaut kas vairāk. Un otra lieta ir izbraukāšana. (..) Varbūt kādreiz paveicas ielīst kādā amatā, kur pietiek tikai ar kursiem, bet īstenībā vajag kaut ko nopietnāku,” viņa stāsta.
Arī izbraukāt uz mācībām Maija šobrīd īsti iespēju neredz. Kad jaunībā strādājusi milicijā, augstāko izglītību neviens nav prasījis. „Tajā amatā kur es strādāju - es pases rakstīju -, tur jau augstāko nevajadzēja. Pēc tam strādāju cietumā, alga bija laba, izglītību nevajadzēja. Bet tagad, lai strādātu, tev kaut kas ir jāmāk, tā nevar. Ja būtu varējusi paredzēt uz priekšu… Izglītību noteikti vajag. Tāpēc es meitai saku - mācies, jo bez tā nekur,” viņa atceras agrāk notikušo.
Pēc diviem mēnešiem, kad Maijai beigsies „simtlatnieki”, viņa cer atrast nepilnas slodzes darbu. „Es, piemēram, ar lielāko prieku ietu strādāt maiņu darbu. Jo ne jau pilsētā es dzīvoju, bet laukos. Man kāds lopiņš arī ir, pie kura jāiet. Bet ja es strādāšu no astoņiem līdz sešiem, tad man tie lopiņi vienkārši ir jālikvidē, jo es netikšu ar viņiem galā,” rēķina Maija.
Gadiem ir nozīme, savā pieredzē pārliecinājusies Maija. Stāstu par to, ka darbu atsaka tieši vecuma dēļ, ir daudz. Runāt publiski daudzi atsakās, jo atzīst - tā ir sāpīga tēma. Interneta forumos cilvēki anonīmi dalās pieredzē, ka atrast darbu pusmūžā var faktiski tikai caur pazīšanos.
Darba devēji grib jaunākus darbiniekus
Lai gan darba sludinājumos vecumu norādīt nedrīkst, internetā šādus piedāvājumus joprojām var atrast. Meklē mājkalpotāju līdz 45 gadiem, būvnieku līdz 35 gadiem, jaunieti darbam kafejnīcā - tie ir daži no piemēriem sludinājumu portālā „ss.lv”.
Darba devēji reizēm neoficiāli lūdz piemeklēt gados jaunākus darbiniekus, atzīst personāla atlases uzņēmuma „Irdarbs.lv” vadītāja Evija Šalte. Viņa gan uzsver - ja kandidāts ir labs, tad ne vecums, ne darba samaksa nav šķērslis. Speciāliste vērtē, ka pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem ļoti atšķiras situācija Rīgā un reģionos.
Šalte ikdienā lielākoties satiek aktīvākos seniorus, kas paši reģistrējas darba meklētāju portālā, bet tādu esot maz. „Katram cilvēkam šis kritiskais pirmspensijas vecums iestājas citā laikā. Darba devējs pērk ar acīm un skatās gan potenciālā darba ņēmēja izskatu, gan spēju būt elastīgam un mobilam. Tāpēc ir ļoti grūti novilkt robežu, no cik gadiem mēs sākam cilvēku uzskatīt par pirmspensijas vecuma. Cits 42 gados vairs nav neko gatavs mainīt savā dzīvē, cits 55 gados ir gatavs mesties iekšā jaunos izaicinājumos,” saka Šalte.
Viņa novērojusi, ka darba meklētājiem pusmūžā mēdz būt sliktākas svešvalodu zināšanas un datorprasmes, viņi varbūt neprot sevi tik labi pasniegt, bet no otras puses - ir uzcītīgāki un uz viņiem var vairāk paļauties.
50 gadi vairs nav vecums
Darba meklējumos personāla speciāliste iesaka ņemt vērā vairākas lietas. „Tas, ko es ieteiktu pirmspensijas vecuma cilvēkiem, sūtot savu CV, - es viņu vietā ņemtu ārā vecumu un personas kodu, jo tā nav obligāta prasība. Tā ir lielāka iespējamība satikties klātienē, jo tad jau tas ir lielā mērā atkarīgs no tevis paša, cik labi tu sevi prezentē, cik esi elastīgs un gatavs mainīties,” norāda Šalte.
Par lielāku atbalstu augošajam pirmspensijas vecuma bezdarbnieku lokam sākusi domāt arī valsts.
Šiem darba meklētājiem jākļūst par prioritāti, jo dzīvojam ilgi un 50 gadi vairs nav nekāds vecums, saka Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme. „Nevar pretendēt nodarboties tikai ar jauniešiem, tas laiks ir beidzies. Ir jāsāk pielāgoties un strādāt arī ar cilvēkiem 50+. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas sagaida gan mūs, gan darba devējus,” pauž Jaunzeme.
Lielāku valsts atbalstu varētu gaidīt nākamajā ES fondu periodā, kad pirmspensijas vecuma bezdarbnieki būs nodarbinātības programmu galvenais akcents. Tas gan, visticamāk, nebūs agrāk par 2015.gadu.
