Islandē dzīvojošā latviete Inita Kaimiņa stāsta: "Tas akmens ir no Latvijas atvests. Mīļums. Daļa no manas mājas, no Latvijas. Maza, maza tāda kripatiņa ir arī šeit no Latvijas. It kā Islande ir manas mājas, bet tomēr – manas mājas, kur es esmu dzimusi, augusi, kur mani vecāki, mani mazbērni, ir Latvija. Šeit mēs cenšamies atzīmēt Latvijas nozīmīgākos datumus – 11. novembrī noliekam svecītes. 18. novembrī mēs kopā sapulcējamies nodziedāt kādu dziesmu un arī 4. maijā. Mums plānā ir, ka mums vēl karogu mastus pieliks, lai varētu uzvilkt karogus".
Kāda cita Islandē dzīvojošā latviete Ilze Važa-Frolova no savas pieredzes stāsta par atbalstu, ko Islandē jutusi. Lai arī sākumā bija plānojusi palikt Islandē uz neilgu laiku, nu jau apritējuši 13 gadi, kopš viņa šeit dzīvo. Viņa saka: "Manuprāt, islandieši ir saprotošākie cilvēki uz pasaules, vismaz vieni no. Un es par to esmu bijusi pateicīga ļoti daudzas reizes."
Ar Latvijas likteni saistīts arī kāds necils nams Islandē. Tajā Aukstā kara galvenie pretpoli – ASV un PSRS – Islandē rīkoja savu līderu tikšanos. Ronalds Reigans un Mihails Gorbačovs šeit sprieda par kodolieročiem un īsti ne par ko vienoties nespēja. Reigana ieceri runāt par cilvēktiesībām Gorbačovs nepieņēma. Drīz pēc tam sekoja padomju impērijas sabrukums.
Dažus gadus vēlāk tieši šajā pašā namā tiek parakstīts Islandes pieņemtais Baltijas valstu atjaunotās neatkarības atzīšanas akts. Islandes, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministri paraksta arī protokolus par diplomātisko attiecību nodibināšanu. Kā vēlāk atzina toreiz pirmais uz Latviju atbraukušais Islandes politiķis Jons Baldvins Hanibalsons, Islande izvēlējās "verdziski nesekot PSRS līderim Gorbačovam".
Tolaik Islandes prezidente bija Vigdisa Finnbogadottira – un arī tas bija neparasti, jo viņa bija pasaulē pirmā sieviete, ko demokrātiski ievēlēja prezidenta amatā. Un jau daudz vēlāk pēc Latvijas atzīšanas, pirmo reizi atbraucot viesos, priecājās par to, ka bijusi klāt vēsturiskajā lēmumā.
Vigisa Finnbogadottira uzsver: "Jā, es to atceros, it kā tas būtu noticis vakar. Tolaik es biju prezidente, un mēs toreiz bijām tik apmierināti, ka mums bija tāda ievērojama loma un nozīmīga privilēģija – atzīt Latvijas neatkarību, būt pirmajiem, kas to izdara. Tā tas ir, ka cilvēki, kuri ir bijuši apspiesti, zina ko nozīmē nebrīve, tāpēc savās sirdīs viņi vienmēr ir gatavi atbalstīt brīvību. Daudzus gadsimtus arī Islande bija pakļauta ieceļotāju varai."
Mainoties prezidentiem un premjeriem un apmainoties abpusējām vizītēm, daudzkārt ir runāts par to, kas mūs vieno. Tā tas bija, arī tagadējam Islandes prezidentam apmeklējot Latviju mūsu valsts simtgades svinību laikā.
Gudni Juhannesons atceras: "Protams, Islande nesagrāva Padomju Savienību un nespēlēja izšķirošo lomu Baltijas neatkarības atjaunošanā – to izdarīja paši latvieši, igauņi un lietuvieši. Taču tik un tā mazas valstis var spēlēt būtisku lomu, ja tās ir fokusētas uz mērķi. Ja tās zina, par ko runā, un ja cilvēki ar prātu un sirdi ir gatavi darīt kaut nedaudz, tad mazas valstis var spēlēt lielu lomu, un tām tas ir jādara. Ja pasauli ļaus valdīt tikai lielajiem puišiem, tad viņi to darīs, balstoties uz savām interesēm. Tā kā mazām valstīm ir jānodrošina un jāpaļaujas uz to, lai tiktu cienīti starptautiskie likumi, spēles noteikumi un starptautiskās robežas. Lai gan tu esi maza valsts pēc iedzīvotāju skaita vai citiem skaitļiem, ir jāciena fakts, ka tev ir tādas pašas tiesības kā visām pārējām uz šīs planētas.
Ilze Važa-Frolova: "Patiesībā man liekas, ka islandiešiem tas ir tāds tā kā... tā ir viņu lieta – būt pirmajiem un izdarīt kaut ko labu! Jo, izrādās, ka pēc Baltijas valstīm islandieši atzina arī Armēnijas, Azerbaidžānas un Gruzijas neatkarību. Arī Horvātijas un Melnkalnes pēc tam. Un, starp citu – arī kā pirmie atzina Palestīnas valsti. Tā, man liekas, ir tāda islandiešu lieta – atzīt, būt blakus, palīdzēt. Man liekas, ka tas ir apbrīnojami. Un par to viņiem liels paldies!"
"Latvijas akmenim" pievienotie Raiņa vārdi ļoti trāpīgi attiecas gan uz mums, gan uz islandiešiem – "Mēs maza cilts. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba."
