Tā ir kā sava veida atkarība, pienāk vasara, un tu zini, ka atkal dosies svētceļojumā – tā par iešanu uz Aglonu saka daudzi ticīgie.
Katrai svētceļnieku grupai ir savs ceļā pavadītais laiks un noietais kilometru daudzums, kuru laikā piedzīvota dažādu sajūtu gamma. Tomēr par emocionālāko brīdi atzīst Aglonas sasniegšanu.
“Es pilnīgi raudu, ieraugot zīmi. Un katru reizi tas ir saviļņojoši. Jā, ir tiešām ļoti brīnišķīga sajūta, to grūti aprakstīt vārdos,” atzina svētceļniece no apvienotās Šķilbēnu un Baltinavas grupas Marija.
“Mēs kopā ar mūsu pušķiem ienācām, dziedādami jautras dziesmas, un tāpēc bija tāda pacilātības sajūta. Tie pēdējie metri nelikās grūti. Visas sāpes, viss aizmirstas, un iegājām priecīgi,” piebilda svētceļnieces no apvienotās Šķilbēnu un Baltinavas grupas Monta un Sabīne.
Gājēju vidū ir gan tie, kas mērot ceļu uz Aglonu kājām nolēmuši pirmo reizi, gan pieredzējuši svētceļnieki, kuri uz Aglonas baziliku slepus devās pat padomju varas laikā.
Kupravas draudzes priesteris Felikss Šneveļs stāstīja, ka bija “atsūtīts uz Gaigalavas draudzi jeb Bikovas draudzi. Tur nebija absolūti pieredzes. Un tad izdomājām, ka iesim. Bet bail! Nezini, kas tas ir.”
Svētceļniece no Ludzas Aina stāstīja, ka “šis gads mums ir jubilejas gads, jo daudzi jau iet 15 gadus apmēram. Un laikam kā šogad, tā arī visus citus gadus, paliek tā draudzības sajūta, sajūta tam, ka ir pasaulē augstākas lietas.”
Ticīgie atzīst, ka svētceļojums ir gan garīgs, gan fizisks pārbaudījums. Tā pārvarēšanā lielu lomu spēlē grupas biedru atbalsts. Arī ērti apavi nav mazsvarīgs faktors.
Lai gan svētceļnieku grupas Aglonu pamazām sasniedz jau kopš pirmdienas, lielākais cilvēku pieplūdums gaidāms trešdien, kad notiks Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas lielie svētki un Tautas Krusta ceļš.
