Sarmīte Cīrule smejas savus garšīgos smieklus un atbild uz katru pacienta jautājumu. Šī ir viņas pēdējā dežūra Austrumu slimnīcā. Tālāk viņa palīdzēs ievainotajiem ukraiņiem.
"Vēsturiskais taisnīgums un arī tas, ka Ukraina ir mūsu bastions! To nevajag aizmirst," saka vispārējās aprūpes māsa Sarmīte Cīrule.
Sarmīte ir ne vien mediķe, bet arī teoloģe un mācās vēsturi maģistrantūrā.
"Es uzskatu, ka bailes mūs ierobežo, bailes neļauj mums darboties, bailes mūs paralizē. Tāpēc arī Jēzus saka mācekļiem: "Nebaidieties, es tas esmu. Turiet drošu prātu." Viens ir baidīties, otrs – apzināties riskus."
Sarmīte strādājusi gan ārsta praksē Īrijā, gan uz dāņu kuģa, kura komanda cēla vēja ģeneratorus jūrā. Viņai nav kara brūču kopšanas pieredze, bet viņa uzsver, ka tādas nav gandrīz nevienam.
"Kad es uz kuģa strādāju, bija 142 cilvēki un es biju vienīgā mediķe. Jāuztur pie dzīvības, cik ir iespējams, kamēr sagaida helikopteru no krasta," stāsta Sarmīte. "Neviens karavīrs nav ar to saskāries, kamēr nenotiek karadarbība. Mēs neesam radīti karam. Manām mazākajām māsām tētis ir ukrainis, un es ļoti uzmanīgi esmu vērojusi ģeopolitisko situāciju. Tas sākās ar karu Čečenijā, vēlāk ar Gruziju un Ukrainu. Es strādāju par medical officer uz kuģa, un tajā brīdī sākās karš. Tad mēs bijām jau seši mediķi, kas vēlējāmies jau toreiz braukt, bet likumdošana neļāva to darīt un mums draudēja cietums."
Sarmīte neatklāj, kurā vietā strādās, taču ir skaidrs, ka tas būs vai nu kara hospitālis, vai fronte.
"Es neteikšu, kur dodos, bet vispirms būšu Kijivā taktiskās apmācības kursos. Tad es varēšu doties vai nu uz kara hospitāli, vai mazliet tuvāk frontes līnijai, bet šobrīd es to nevēlos teikt," uzsver Sarmīte.
Ja ne kovids, kurš noķēra pašu, Sarmīte jau būtu tur.
"Bija doma jau 1. aprīlī, jo es strādāju kovida nodaļā divus gadus. Bija doma, ka no 1. aprīļa tad varētu doties. Ukrainas atbalsta koncertā, paldies, Ralf Eiland, es saslimu ar kovidu. Tajā koncertā es saslimu ar kovidu un tāpēc nevarēju doties uz Ukrainu. Man bija vidēji smaga slimības gaita un bija nepieciešama rehabilitācija. Muļķīgi. Bet tas bija arī labs laiks. Es varēju arī savu sirdi sagatavot, lai nav pompozitātes, ka es, varone, tur dodos; bet tie patiesie mērķi ir pavisam savādāki – ne tik daudz es, bet ukraiņu tauta," uzsver Sarmīte.
Uz Sarmītes rokas uztetovēts vilks, un tas esot viņas totēms.
"Man patīk izdzīvošana un būt mežā," atzīst Sarmīte un nosmej, ka protot labi maskēties.
