“Šajos 27 gados mēs esam uzbūvējuši cita veida barikādes. Aizspriedumi, neticība, pasīvums un egoisms – tie ir daži no šķēršļiem, kas mums traucē attīstīties, traucē iet uz priekšu,” tā, iededzot ugunskuru Doma laukumā, sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
27 gadi pagājuši kopš tām dienām, kad Vecrīgā stratēģiskus objektus un arī bijušo iekšlietu ministriju, tagadējo valdības ēku, un Latvijas Televīziju Zaķusalā sargāja tauta ar barikādēm. Sestdien šo vēsturisko notikumu piemiņu pie šī simboliskā ugunskura sargās jaunā paaudze.
"Es mīlu savu valsti, tāpēc arī iestājos Jaunsardzē. Un ar mīlestību es šeit šodien stāvu. Man ļoti patīk,” saka jaunsardze Linda Krasovska.
Jaunsardze Anda Jankovska gribētu no Barikāžu laika dalībniekiem smelties drosmi: “Viņi aizstāvēja mūsu Latviju, tāpēc mēs esam šobrīd šeit, brīvā Latvijā, un dedzam šo ugunskuru.
Es vienkārši gribu pateikties viņiem. Būt spējīga būt tikpat drosmīga un pacietīga par savu valsti.”
Par šādiem jauniešu viedokļiem priecātos pie ugunskura sastaptais 1991.gada barikāžu dalībnieks Elmārs Freimanis. Viņam sāp, ka šodien uz pasākumu atnācis tik maz cilvēku un nereti izskan, ka barikādes tāda izklaide vien bijusi: “Te ir jau valdības attieksme, pārējo, skolotāju attieksme. Viņiem ir uzdots oficiāli tikai stāstīt. Ja ir bez degsmes un nevar izstāstīt, kā tas ir bijis tiešām, parādīt, kā tas bija... Cilvēki, kas gāja bojā Vecmīlgrāvī, tepat pie Bastejkalna. Tas ir sāpīgi, un tas ir jādabū arī iekšā jaunajiem, ka nav nākusi brīvība bez upuriem.”
Tuvplānā
To, ar kādiem upuriem neatkarība nāca, pavisam tuvplānā pieredzēja Dzintra Jakubaņeca. Viņa ir vienīgā no tā laika “ātrās palīdzības” mediķiem, kuri joprojām strādā dienestā. Tieši viņas ekipāža veda uz slimnīcu smagi ievainoto kinooperatoru Gvido Zvaigzni.
“Tajā brīdī bija doma pēc iespējas ātrāk izdarīt to, ko tu vari. Ņemot vērā to, ka “ātrās palīdzības” automašīnā atradās arī kinooperators Zigurds Vidiņš, mani nepameta doma, ka nav jau zināms, kas īsti bija mērķis, jo kinooperatori bija ievainoti, bija nošauti. Un arī tas zināmā mērā lika uzņemties atbildību ne tikai par cietušo un brigādi, bet arī par to, kas vēl atrodas mašīnā,” stāsta Dzintra Jakubaņeca.
Pārsimt metru tālāk, pie Saeimas ēkas, šodien dega vēl viens ugunskurs. Ap to pulcējās žurnālisti, kuri neskaidrības pilnajās 1991.gada janvāra dienās dokumentēja un ziņoja par notiekošo.
Fotogrāfa Boriska Koļesņikova fotogrāfijas bija pasaules logs uz Latvijā notiekošo, jo viņa fiksētais nonāca tādās lielajās aģentūrās: “Associated Press”, “Reuters” un citās.
Viņa atmiņā iespiedies kāds kadrs, kas iemieso 20.janvāra nakti: “Pie Ministru kabineta jau bija barikādes. Un tajā naktī cilvēki sadevās rokās un stāvēja.
Lūk, tā bilde, kas atspoguļo visu to cilvēku uzņēmību ar visiem spēkiem pasargāt to, kur mēs esam pirmo soli spēruši uz neatkarīgu valsti, lai tomēr izturētu un virzītos uz priekšu.”
Tieši tādi cilvēki kā Boriss un citi barikāžu dalībnieki, kā arī tajās dienās bojā gājušie sestdien tika godināti ar tradicionālo ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa.
Barikāžu dalībnieki: Tas laiks būs aktuāls vienmēr
Uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietām Bastejkalnā bija ieradušies gan barikāžu dalībnieki, gan jauni cilvēki ar savām ģimenēm.
“Tas visu mūžu būs aktuāls. Visu atlikušo mūžu Latvijai, mums visiem,” saka Astrīda.
Viņa uz barikādēm braukusi pirms 27 gadiem: “Piedalījāmies manifestācijā un bijām gatavi palikt pa nakti, bet mūsu vīrieši teica – brauciet mājās, mēs paši tiksim galā. Bērni aug, lai viņiem ir brīvāka dzīve, brīva valsts.”
Barikāžu laikā Marija strādājusi “ātrajā palīdzībā” un dežūrējusi pie televīzijas torņa. “Sajūtas tajā naktī,.. bija vispār tāda īpaša sajūta, jo tad sākās karš Irākā un to pavēstīja pa radio. Un tā sajūta bija diezgan tāda satraucoša,” atceras Marija.
“Biju Bīskapa gātē te. Tai ielā, kas iet gar Doma baznīcu uz krastmalu, pie krievu tribīnēm bijušajām. Mēs bijām kādi 18 zēni. Toreiz tak bija tautas te pilns, biezs. Nu tagad samazinās. Es nevienu savu nevaru satikt,” stāsta Ādolfs.
“Mēs tikai kādu stundu esam bijuši Vecrīgā tagad. Bet mēs redzējām – tur bija displeji salikti ar barikāžu attēliem. Es nezinu, kura iela tā ir, tur bija „Brīvību Latvijai” un visādas lietas,” saka Paula.
Barikāžu laiku piemin arī citur Latvijā – Kuldīgā, Dobelē, Jumpravā un citviet.
