Panorāma

Vilciena avārija Jelgavā apkārtējās vides piesārņojumu neradīja

Panorāma

Pirmais centralizētais eksāmens

Piemin 1949. gada deportāciju upurus

Piemin 1949. gada deportāciju upurus

Ir pāridarījumi, kurus nedziedē arī laiks. Simtiem sirmgalvju, kuri pirmdien pulcējas, lai pieminētu 1949. gada marta deportācijas, tolaik bija tikai bērni. Kāpēc? - jautājums, kas joprojām viņus nomoka. Kaut arī atbildi gūt, visticamāk, nekad neizdosies, neliels mierinājums ir tas, ka piemiņas sarīkojumos redz daudz jauniešu un bērnu. Tas nozīmē – nākamās paaudzes apzinās deportēto piedzīvotās ciešanas.

Galvenie vārti uz gulagu. Tā Šķirotavas staciju Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, dēvē cilvēki, kuri 1949. gadā no šīs vietas pret savu gribu un pilnīgā neziņā par nākotni deportēti uz Sibīriju. Janīna un Veronika ir latgalietes. Viņas, tolaik mazas meitenes būdamas, izvestas no Ludzas: „Var piedot, bet aizmirst – tas mūžos paliks, to nevar aizmirst. - Jūs esat piedevusi? - Nu, ziniet... Es tā nevaru pateikt, ka esmu piedevusi. Bet, ja sāku domāt, tad vienmēr ar dusmām domāju – kāpēc tā bija vajadzīgs? Kāpēc?”

Represētā Veronika Kazicāne: „Es gan nekad nepiedošu. Nekad. Izpostīja visu dzīvi. Visas mācības, visu paņēma. Ne bērnības, ne jaunības.”

Vairāk nekā 40 tūkstoši likteņu! Daudziem, kuru priekšā 1949. gada 25. martā aizvērās lopu vagonu durvis, tā bija pēdējā reize, kad viņi redzēja Latviju. Daļa nomira ceļā, citi – izsūtījumā.

Represētā Zenta Asare: „Tas 25.marts, kad mani kā 14-gadīgu meiteni paņēma no skolas sola un aizveda nezināmā virzienā, tas bija briesmīgi. Pēc 9 gadiem mēs atgriezāmies, bet tad jau mēs bijām otrās šķiras cilvēki.”

Valsts prezidents Andris Bērziņš pirmdien apelēja pie pašreizējās sabiedrības un politiķu sirsapziņām – toreiz, 1949. – latviešus aizveda ar varu, tagad – aina pavisam cita: „Pēc 22 gadu un 5 dienu neatkarības mēs vēl esam situācijā, ka ik pa diviem gadiem Latviju atstāj atkal cilvēki, kas grib sevi pierādīt un dzīvot labā pasaulē apmēram tikpat, cik 1949. gadā tika izvests šajās dažās dienās. Šeit ir liels jautājums, kā mēs rīkosimies tālāk, lai šo procesu apturētu. Ja mums tas neizdosies, tad nepaies 10 gadi, un būs jādomā, vai mums vēl ir neatkarīga Latvija vai nav.”

To, ko piedzīvojām mēs, nenovēlam nevienam! Nevienai tautai, nevienam cilvēkam. Un tieši tāpēc, deportētie, kuri mums šo atzina, šeit nāk kopā ar saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, lai šī skaudrā vēstures lappuse nepaliktu tikai grāmatās, bet būtu kā mācība turpmākajām paaudzēm.

Saistītie raksti
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti