1941. gada jūnijā apritēja tieši gads, kopš Latvija bija okupēta un ar varu padarīta par Padomju Savienības republiku.
Lai arī represijas pret iedzīvotajiem sākās jau līdz ar jauno varu, pirmās masveida izrēķināšanās ar komunistiem par bīstamiem šķitušiem cilvēkiem un viņu ģimenes locekļiem notika pēc gada. Līdz tam padomju drošības dienesti ar vietējo līdzskrējēju palīdzību veidoja sarakstus - ko lemt izsūtīšanai, kas daudziem nozīmēja drošu nāvi.
Sadzīti lopu vagonos, no stacijām visā valstī tika izvesti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. 80 procenti bija latvieši, otra lielāka grupa - 11% - bija ebreji, pārējie - krievi, baltkrievi, poļi un citi Latvijā dzīvojošu tautību pārstāvji.
Apsūdzības par pretpadomju aģitāciju vai kontrrevolucionāru darbību bija tikai mazākajai daļai, pārējie bija viņu ģimenes locekļi, tostarp mazi bērni, kam arī nācās ciest. Pieaugušos vīriešus uzreiz nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm. Vairākus simtus tur nošāva, citi mira necilvēcīgos apstākļos. Sievietes, bērnus un vecākos cilvēkus nosūtīja nometinājumā uz attāliem Krievijas un Kazahstānas ziemeļu apgabaliem. Arī tur daudzi mira no slimībām un bada.
Kopumā no 14. jūnijā izsūtītajiem mājās neatgriezās aptuveni 40%, pārējie varēja sākt atgriezieties piecdesmitajos gados, bet dažiem tas ievilkās līdz pat septiņdesmito gadu sākumam.
1949.gadā 25.martā tika izsūtīts vēl lielāks cilvēku daudzums – 44 000, viņi saskārās ar salīdzinoši mazāku varas pārstāvju nežēlību nekā pirmo deportāciju upuri, kurus jau iepriekš bija plānots iznīcināt.
Šī drūmā vēstures lapaspuse šodien tiek pieminēta dažādos pasākumos visā Latvijā. Rīgā norisināsies piemiņas brīži Torņakalna un Šķirotavas dzelzceļa stacijās.
Ap 12.30 notika ikgadējais gājiens, kurā represētie, viņu ģimenes un draugi nolika ziedus, godinot represiju upurus.
Pasākumā piedalījās arī valsts augstākās amatpersonas un ārvalstu diplomāti.
Gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās un novados paredzēti piemiņas dienai veltīti koncerti.
Ārlietu ministrijā ar izstādi par deportācijās cietušajiem ārlietu dienesta darbiniekiem tiek pieminēta 1941. gada 14. jūnija izsūtīšana. Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļas vadītāja Iveta Šķinķe Latvijas Radio pastāstīja par izstādi un deportācijās cietušajiem ārlietu resora pārstāvjiem:
Viens no drūmajiem atgādinājumiem par deportācijām ir vagons Torņakalna stacijā. Tā ir piemiņas vieta, un visu gadu vagons ir slēgts, taču šodien tas būs atvērts, lai ikviens var to apskatīt, lai saprastu, kādos apstākļos cilvēkus vairākas dienas vai pat nedēļas veda uz izsūtījuma vietām.
Okupācijas muzeja vēsturnieks Kārlis Dambītis LTV “Rīta panorāmai” sacīja, ka šī diena svarīga ne tikai lai pieminētu tos, kas izgājuši cauri deportācijām, gājuši bojā, kuru dzīves tika iznicinātas, bet arī lai atgādinātu, kā mēs to pieļāvām, tos iemeslus, kas noveda pie šiem notikumiem - tas, ko paši nebijām sakārtojuši savā valstī pirms tam, skarbi atspoguļojās deportācijās.
Viņš stāstīja, ka deportētajiem cilvēkiem smagākais ceļā bija sociālais šoks, kad cilvēks izrauts ārā no savas vides un vairs nav noteicējs par savu dzīvi, apstākļi lopu vagonos bija necilvēciski, liels karstums, ūdens un ēdiena trūkums. Daudzi cilvēki gāja bojā šajos smagajos apstākļos, nemaz nenokļūstot līdz izsūtījuma vietām.
Valsts prezidents: Sibīrijas bērni ir piemērs cilvēka gara spēkam arī šodien
Valsts prezidents Raimonds Vējonis, atklājot 14.jūnija deportācijām veltīto konferenci, atzina, ka Sibīrijas bērni ir piemērs cilvēka gara spēkam arī šodien, un aicināja šos likteņstāstus vienmēr atcerēties, informēja prezidenta preses dienests.
Viņš uzsvēra, ka atmiņu stāsti ir piemiņa par tiem, kas tā arī neatgriezās mājās, un vienlaikus tas ir piemērs cilvēcības pārspēkam.
“Ir publicēti pētījumi, no kuru skaitļu tabulām un grafiku līknēm katrs var saprast, cik augsta bija okupācijas varu noziegumu cena. Šodien mēs atceramies, ka aiz statistikas datiem ir konkrētu cilvēku likteņi. Kādas emocijas pārdzīvoja izsūtāmie, kas notika šo cilvēku domās un sirdīs, šodien uzzinām no atmiņu stāstiem. Pazemojums un izmisums mijās ar neziņu un bailēm par savējiem, par mīļajiem, par bērniem un sirmgalvjiem,” atzina Raimonds Vējonis.
Valsts prezidents izteica pateicību Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fondam „Sibīrijas bērni” un tā vadītājai Dzintrai Gekai par nozīmīgo darbu, apkopojot to cilvēku dzīvesstāstus, kuri no Latvijas tika izsūtīti bērna vecumā, un tādējādi sniedzot neizmērojamu ieguldījums savas tautas piemiņas iemūžināšanā.
Savukārt uzrunā pie Brīvības pieminekļa prezidents sacīja, ka 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kā arī turpmākajos gados piedzīvotās aizturēšanas, aresti un slepkavības, ir notikumi, kurus mēs nekad neaizmirsīsim. Tie skāra gandrīz katru ģimeni Latvijā.
“Šodien ar piemiņas pasākumiem mēs godinām izsūtījumā mirušos un vēlreiz sev un visai pasaulei atgādinām par notikušo. Šodien mēs izsakām visdziļāko pateicību ikvienam, kurš šajos necilvēcīgajos apstākļos spēja izdzīvot. Ticība Latvijai, mūsu karogam un himnai bija deportēto ceļa maize. Daudziem tā ļāva pārnākt mājās. Tā darīja dzīvu cerību, ka Latvija atkal būs brīva un taisnīgums uzvarēs,” sacīja prezidents.
“Pateicoties jums, totalitārisma apstākļos mēs parādījām savas tautas spēku, spēju izdziedēt mūsu tautas dzīvības kokā cirstās rētas un atguvām savas valsts neatkarību,” pauda Vējonis.
“Šodien mēs dzīvojam pilnīgi citos apstākļos, nekā tie bija pirms 75 gadiem. Esam daudz darījuši un paveikuši, lai 14. jūnija notikumi nekad nevarētu atkārtoties. Tie vairs nekad neatkārtosies!” uzsvēra prezidents.
“Tomēr drošības situācija pasaulē šobrīd ir skaudrs atgādinājums, ka nekas nav garantēts un pašsaprotams. Mums vienmēr jābūt modriem un gataviem aizsargāt savu valsti. Mums jābūt gataviem aizstāvēt Eiropas vērtības – brīvību, cilvēktiesības, cieņu un toleranci, jo uz šīm vērtībām balstās Latvija,” atgādināja Vējonis.
“Tā ir mūsu katra atbildība un mūsu pienākums deportācijās cietušo tautiešu priekšā - veidot arvien labāku Latviju, lai viņu cerības un sapņi piepildītos. Atceroties 20. gadsimtā pārdzīvoto, ikviens pieliksim savas rokas un domas, lai strādātu Latvijas tālākai izaugsmei. Tikai mēs paši varam atrisināt savas grūtības, neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Mēs veidojam Latviju. Tikai mēs paši varam sevi sargāt, lai citi nāktu palīgā, ja tas būs nepieciešams,” sacīja Vējonis.
“Strādāsim visi kopā, neatkarīgi no tautības, vecuma vai sociālā stāvokļa. Tagad jo īpaši svarīgi ir būt saliedētiem, veidojot Latviju par valsti, ar kuru varam patiesi lepoties,” ar šādu aicinājumu viņš noslēdza savu uzrunu.
